Ar literatūrkritiķi Arni Koroševski sarunājas Jānis Vādons
Latviešu literatūrā patlaban uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gados jauni cilvēki, par kuriem var teikt — tas ir jau atzīts un novērtēts literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Arnis Koroševskis (1990) ir viens šāds spēcīgs literāro darbu un parādību vērtētājs. Publicējas kopš 2012. gada, strādā Andreja Upīša memoriālajā muzejā un par Upīti raksta arī literatūrzinātnisku monogrāfiju. Viņa godprātīgā, talantīgā darbība agri pamanīta — saņemta Veronikas Strēlertes piemiņas balva (2013), Kārļa Dziļlejas fonda godalgas (2012, 2013, 2015), Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balva literatūrzinātnē (2016). Šogad izvirzīts Normunda Naumaņa gada balvai mākslas kritikā. Mūsu saruna notiek attālināti, katrā frāzē jaušams pamatīgums un interese. Arnis vairākas reizes atkārto: «Man būtu daudz sakāmā, bet centīšos sevi ierobežot.»
Kā tu tapi par literatūrzinātnieku, kas bija pirmās ierosmes? Šādu izvēli nevar nodēvēt par pavisam parastu.
Kopš agras bērnības mani ir aizrāvusi literatūra, lasīju daudz un savam vecumam netipisku literatūru. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk es nonāktu pie literatūras pētniecības. Tā gan nav gluži pateicīga profesija, tomēr man ir paveicies — profesionālā darbība pilnībā sakrīt ar manu aizraušanos un interesēm. Ir saglabājušās senas piezīmes par grāmatām. Gadu gaitā tās ir kļuvušas par vērtīgiem materiāliem.
Mācījos Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Mums bija sešas literatūras stundas nedēļā: līdztekus obligātajai latviešu literatūrai bija arī pasaules literatūras kurss un Lielbritānijas un ASV literatūras mācību priekšmets angļu valodā. Tieši vidusskolas gados ieguvu diezgan vērienīgas zināšanas par literatūras vēstures kontekstu. Pēc tam sekoja baltu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē.
Kā tu vērtē studiju laiku? Vai tiek sagatavoti ne tikai teorētiski spēcīgi, bet arī recenzijas uzrakstīt spējīgi absolventi?
Studiju kvalitāti vērtēju piesardzīgi. Nav līdz galam ieviestas mūsdienīgas teorētiskās studijas — pamatnostādnes ir vispārīgas un reizēm arī novecojušas. Toties literatūras vēsture tiek pasniegta augstā līmenī. Protams, uz augstskolu atnāk studenti ar dažādām priekšzināšanām, tādēļ kaut kādā mērā par zaudētājiem kļūst tie, kas jau ir apguvuši spēcīgus pamatus, — daļa studiju satura kļūst par trulu atkārtošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.