Valsts galveno epidemiologu Juriju Perevoščikovu visvairāk patlaban biedē tas, ko viņš redz cilvēku uzvedībā – “mums vajadzētu ar svešiem cilvēkiem ārpus mājām pēc iespējas maz kontaktēties un ievērot distanci”. Savukārt viņu iepriecina, ka pagaidām Latvijā ir politisks atbalsts speciālistu ieteikumiem, kā cīnīties pret Covid-19.
Intervijā žurnālam Ir Perevoščikovs arī atklāj, kāpēc, mīkstinot ārkārtējās situācijas noteiktos ierobežojumus, valdībā nolēma, ka pulcēties tagad atļauts tieši 25 cilvēkiem. Tas esot skaits, kas atbilst standarta sabiedriskajām telpām un ļauj nodrošināt vajadzīgo attālumu.
Viņš stāsta, ka ilgstoša epidemioloģiskā pieredze arī liecina – ja cilvēku skaits ir 25 vai mazāks, var pietiekami ātri visus apzināt, un tie, kas piedalījās pasākumā, pietiekami labi var atcerēties, ko viņi darīja un ar kuriem cilvēkiem kontaktējās. Ja skaitļi esot lielāki, cilvēkiem esot grūti rekonstruēt pasākuma gaitu un identificēt kontaktpersonas, saka Perevoščikovs.
Par sejas masku nēsāšanu epidemiologs teic, ka “mums ir grūti pieņemt tādu filozofiju, kura jau sen ir Austrumu valstīs”. Maska uz deguna un mutes neļauj vīrusam izplatīties, ja pats esi tā nēsātājs. Viņš atbalsta sejas masku nēsāšanu sabiedriskajā transportā un cer, ka ar laiku arī sabiedrība sapratīs, kāpēc tas ir jādara.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
Komentāri (2)
Sskaisle 21.05.2020. 16.02
Tad līdzi jūtu – audžubērns iet sestdien uz bērēm. 26 gadīgs puisis izdarījis pašnāvību
Tepat Rīgā.
Radu rados jauns vīrietis otro nedēļu nevar aiziet uz darbu. Darbs celtniecībā, bet spēka nav. ĢĀ nolasīja morāli, ka jāstiprina imunitāte, jādzīvo veselīgi, bet uz citām – papildus izmrklēšanām nesūta, asins analīzes esot normas robežās. Ģimene zvanās apkārt un meklē risinājumus, bet nezin pat no kuras vietas sākt.
Nu jā. Smuki jau kungs runā , bet … kas notiek – tas ļoti ļoti baida
0
Sskaisle 21.05.2020. 15.56
Nu kā lai saka. Ticu epidemologam. Bet – dzīvē viss vai gandrīz viss ir citādāk.
Nu vakardien piemēram. No rīta eju nūjot un ārdurvis kāpņu telpā man atver kaimiņš. Var teikt puspliks – apakškreklā un semeikās. Nebiju viņu pāris gadus redzējusi. Viņa dzīvoklis bija izīrēts, bet pats dzeršanas dēļ ārstējās. Nu tāds – ardievpalīgu cilvēks. Jau ma nepatika, ka pliks iet ārā , bet nu brīvība.
Es aizgāju uz parku , bet baigi fiksi atpakaļ jo bija nenormāls vējš un auksts. Tad iedomājieties manu pārsteigumu, ka es cimdos un dūnu jakā ar kapuci pārsalusi līdz sarkanam degunam un stīviem pirkstiem, bet plikais kaimiņš stāv sētā , pīpē un runā pa telefonu un vēl pamāj man ar galvu.
Kāpnēs uzskrienu virsū indiešu pakustāniešu izcelsmes wolt piegādātājam. Ne distance , nekā .
Protams, stress visu laiku. Gandrīz nedēļu nevienu nesatiku un te pēkšņi – kā saka dubultrisks uz sitienu.
Vēl tā lieta, ka nāk virsū tādas bezcerības un vissvienalga domas. Čekistiem prieks – nu tad beidzot – bet nu ….
0