Vīrusa varbūtības

Lasot starpkaru vēsturiskos romānus vai skatoties filmas, es bieži domāju, kādas bija likumsakarības, kas veidoja vēsturi tajā posmā un kā tajā visā jutās parastie cilvēki. Cik traģiski daudziem izvērtās likteņi. Dzīvojot Padomju Savienībā, man kā skolniecei likās, ka tā nekad nebeigsies. Kad samērā pēkšņi tas notika 1990. gadā, mēs visi bijām tā laika vēstures liecinieki. Tālāk, ar mazām niansēm, dzīve Eiropā virzījās uz augšu pa ekonomiskām kāpnēm, līdz pasauli satricināja 2008.-2009. gada finansiālā krīze. Nedaudz vēlāk Krimas okupācija un karš Ukrainā parādīja to, ka jābūt gataviem uz visu.

Tomēr – vai mēs ieguvām kādu mācību? Vai mēs sākām kaut kam gatavoties? Cikliski lielākas vai mazākas krīzes atkārtojas ar apmēram 10 gadu intervālu. Presē un zemapziņā daudzi paredzēja krīzi 2020. gadā, bet kā tā sāksies? Kas tai būs par iemeslu? To nu neviens vēl 2019. gada decembrī nevarēja ne uzminēt, ne nosapņot.

Vīruss, pandēmija. Kas to būtu domājis? Vienīgi Bils Geits savā 2015. gada TED runā The next outbreak? We are not ready mūs visus brīdināja, bet toreiz tam neviens īsti neticēja.

Sākotnēji arī šim vīrusam uzmanība netika pievērsta, jo tas “notika” kaut kur tālu Ķīnā. Vēl brīnījāmies, kā viņi 10 dienās uzcēla slimnīcas. Vēlāk jau tas skāra tuvāk – Irāna un pavisam tuvu Itālija. Marta vidū nedēļas laikā visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Maija sākumā pandēmija vēl strauji izplatās visā pasaulē un ekonomika, kas līdz šim ir bijusi tik savstarpēji globāli saistīta, būs sadragāta.

Ja šo salīdzina ar iepriekšējo finansiālo krīzi, tad jāsaprot, ka toreiz nekas pāris dienu laikā neapstājās, kopumā viss samazinājās, bet uzņēmumiem bija iespēja izdzīvot. Šoreiz neskaitāmas industrijas ir nogrieztas kā ar nazi.

Pēkšņi mēs saprotam, cik daudzi biznesi ir saistīti ar tūrisma nozari un ka ar Latvijas sarūkošo iedzīvotāju skaitu bez tūrisma ārkārtīgi daudzām nozarēm nav pat iespēju izdzīvot.

Saprotam arī to, ka ir profesijas, bez kurām ārkārtas apstākļos nevaram pastāvēt. Paradoksāli, ka Latvijā daudzas no tām ir vismazāk novērtētās gan no valsts, gan no privātuzņēmumiem. Ārsti, māsiņas, sanitāri, pārdevēji, sociālie darbinieki, skolotāji, bērnudārzu audzinātāji, atkritumu izvedēji, pārtikas ražotāji, kurjeri, pastnieki, šuvēji, kas šuj maskas. Pārējās visas ir miera laiku profesijas. Ne velti mums tikai 35 gadus pēc Otrā pasaules kara dzimušajiem vecāki “lika izvēlēties” profesijas, kas arī kara laikā būs vajadzīgas. Manam vīram tētis ieteica kļūt par ārstu, man mamma teica, lai mācos šūt, vienmēr būšot darbs, pat kara laikā kādam vajadzēs kaut ko sašūt. Kādu brīdi tas bija smieklīgi, kad to stāstīju. Tagad tas ir pilnīgi saprotams iemesls profesijas izvēlei, jo cilvēki ir palikuši bez iztikas līdzekļiem.

Daudzas lietas vīruss mūs piespiedīs pārdomāt, ieviest un uzlabot. Šeit minēšu tikai dažus pozitīvus ieguvumus, jo nav sliktuma bez labuma. Vīruss būs palīdzējis ieviest tehnoloģijas, kas jau sen prasījās būt ieviestas. Kaut vai ārstu tālpieņemšana, kas nupat strauji attīstās. Ir daudzas medicīnas nozares, kurās pietiek ar sarunu un augšuplādētām analīzēm, lai ārsts nozīmētu ārstēšanos. Nav vairs jātriecas no lauku rajoniem uz Rīgu, lai ārsts pateiktu, ka nākamreiz jāuztaisa vēl citas analīzes. Ārsta vizīte var notikt neizejot no savas mājas komforta zonas.

Tālkomunikācija ir milzīgs bonuss, ko vīruss ir piespiedis pielietot daudzās profesijās, samazinot braucienus ar mašīnām un lieku laika tērēšanu.

Tie, kuriem ir lauku mājas, ārkārtējā situācijā ir nedaudz priviliģēti kaut vai tāpēc, lai ar bērniem pavadītu laiku svaigā gaisā, kamēr visi tāpat strādā vai mācās no mājām. Arī sava vistiņa, kas dēj oliņas, salātlapa vai citi pašaudzēti dārzeņi būs ieguvuši pavisam citu nozīmi. Beidzot saprotam, ka gan no valsts, gan līdzgaitnieku tik ilgi noniecinātā naturālā saimniecība ārkārtējā situācijā ir ļoti svarīga. Ne velti sociālā vide ir pilna ar jaunām kartupeļu vagām un palodžu zaļumu dobēm. Maizes cepšana pēkšņi pārvērtusies par ģimenes goda lietu. Vai šī krīze būs pēdējā valstī, par to nopietni vajadzētu šaubīties. Tagad jebkuram ir skaidrs, ka krīzes situācijās nekāds lielais labums nenāk no graudu audzētājiem miljonāriem, kuriem valsts atbalsts ir bijis pārpārēm visus šos gadus, bet tieši no mazajām saimniecībām vietējās pārtikas ražošanā, uz ko arī pēc vīrusa būtu jāliek uzsvars un tās jāstiprina, samazinot papīru kalnus, lai cilvēki varētu vienkārši strādāt.

Ļoti laba un nākotnē saglabājama lieta ir tirdzniecības centru slēgšana svētdienās. Nebūsim pirmā valsts Eiropa, kas to ir izdarījusi.

Es kā mamma vienmēr jūtu līdzi tiem vecākiem, kuriem darbā ir jāpavada brīvdienas. Bērni tomēr ir vērtība ne tikai ģimenei, bet arī valstij, un mums ir jārūpējas, lai vecāki pēc iespējas savu brīvo laiku pavadītu ar bērniem, nevis strādājot. Arguments, ka veikala pārdevēji ir laimīgi, ka var vairāk nopelnīt, neiztur nekādu kritiku, jo, pirmkārt, viņiem ir slīdošais darba grafiks, un neviens par strādāšanu brīvdienās nemaksā vairāk. Otrkārt, alga jau nemainīsies, ja veikals strādās vienu dienu nedēļā mazāk, pircēji savu iekāroto preci tāpat nopirks, tikai citā dienā. Mēs kā valsts savukārt iedzīvotājiem uzdāvināsim brīvu dienu, ko pavadīt kopā ar ģimeni.

Turklāt jāņem vērā, ka ārkārtējā krīzes situācijā tirdzniecības centri nebūt nav bijuši pretimnākoši saviem īrniekiem. Lai arī veikali ir ciet vai pircēju trūkums ir acīm redzams, īre biznesīgi un cietsirdīgi tiek prasīta tāda, kāda tā ir līgumā noteikta. Apkārt ceļo teiciens: “Mēs visi esam vienā laivā.” Nu tagad var tiešām redzēt, kurš ir un kurš nav tajā pašā laivā, kurš solidarizējas un kurš nē…

Izlasot Hārvardas infekciju slimību evolūcijas un epidemioloģijas profesora Dr. Viljama Hanages rakstu Lai arī kā mēs skatītos uz skaitļiem, esam šīs pandēmijas sākumā un ieklausoties ievērojamu epidemiologu teiktajā, ir saprotams, ka vīruss nepazudīs, tas nomierināsies, tad atkal parādīsies, reaģējot uz aizliegumu atcelšanu. Pie vakcīnas pašreiz stādā 47 laboratorijas visā pasaulē, un ir cerības, ka gada laikā tā varētu būt izstrādāta, bet tāpat paies laiks, kamēr tā nonāks līdz katram no mums. Rudens nebūs daudz citādāks, kā tas ir tagad.

Ar vienu vārdu sakot, ar vīrusu būs jāsadzīvo vēl gadu vai pāris. Un, ja tāda ir versija, tad ar to rēķinoties, varam plānot savas dzīves.

Ja īstermiņā dīkstāves pabalsti ir paredzēti uz pāris mēnešiem ar domu, ka pēc tam viss būs tāpat kā bija, bet, tuvojoties maija vidū noliktajam termiņam, nekas nebūs mainījies, būtu jāķeras klāt ilgtermiņa plānam, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir zaudējuši ienākumus uz ilgu laiku, jo tūrisms un pulcēšanās grupās un ar to saistītās darba vietas vēl pāris gadu varētu nebūt aktuālas.

Kas notiks ar īrēm, ko cilvēki nevarēs samaksāt, ar mājas maksājumiem? Izīrētājiem būs jāsaprot, ka cenas būs jānolaiž, jo citādāk viņu īpašums paliks bez ienākumiem un pašam būs jāsedz komunālie maksājumi.

No otras puses, Airbnb dzīvokļi meklēs īrniekus gada īrēm. Arī šī ir sfēra, saistīta ar tūrismu, tika nocirsta kā ar nazi visā pasaulē. Māju īres un pārdošanas lapa Zillow jau tagad ASV pilsētās ir pārpildīta ar skaisti iekārtotiem Airbnb dzīvokļiem un mājām. Nekustamā īpašuma cenām ap rudeni būtu jākrītas, jo tirgus būs piesātināts gan ar īres, gan pārdošanas īpašumiem, īpaši tad, ja Airbnb bizness ir bijis balstīts uz kredītiem.

Tūrisms kā nodarbe lielākai daļai cilvēku nebūs aktuāls vēl pāris gadu gan tādēļ, ka citas valstis tikai tagad sāk izjust vīrusa pirmos soļus, gan arī tādēļ, ka cilvēkiem vienkārši nebūs naudas ceļošanai.

Būs tikai ģimeņu apvienošanas braucieni, lai konkrēti nonāktu no punkta A līdz punktam B. Tādēļ arī visi, kuru biznesi ir balstīti uz tūristiem, būs spiesti meklēt citas iespējas.

Ir arī jāsaprot, ka pasaules pārtikas piegādes ķēdes tiks pārtrauktas, un tas nozīmē, ka nākamā sezonā pārtika varētu sadārdzināties vai pietrūkt. Aktīvajam vīrusam Eiropā vēl ir tikai divi mēneši un pasaule vēl turas uz iepriekšējās sezonas ražu. Varbūt ir vērts iedziļināties un jau tagad saprast, kuru pārtikas produktu trūks, un, ja tos nevar pie mums izaudzēt, tad vajadzētu uzkrāt rezerves. Būtu īstais laiks apzināt, kādas ir vietējo ražotāju un saimniecību iespējas apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku. Olīveļļa no Itālijas droši vien nav tik aktuāla, bet kā viņiem šogad ies ar ražas novākšanu, to varam tikai minēt.

Vēl jau ir pagājis tikai nedaudz vairāk par pusotru mēnesi, vēl cilvēkiem, iespējams, ir nelieli uzkrājumi, bet ja saprotam, ka vīruss neatkāpsies, līdz netiks nodrošināta vakcīna, jābūt valsts plānam gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Ja īstermiņā bija domāti dīkstāves pabalsti, tad ilgtermiņā būtu nepieciešami cita veida pabalsti, kas būtu neatkarīgi no darba vietas. Iespējams, daļa saņems bezdarbnieku pabalstus, bet kā būs ar pašnodarbinātajiem, ar maziem uzņēmumiem? Mums kā valstij ir jārēķinās, ka bez palīdzības liela daļa cilvēku nonāks nabadzībā, ātro īstermiņu kredītu parādos un izmisumā. Kā apzināt katru, kuram vairs nav iztikas līdzekļu, kuru liek ārā no dzīvokļa par nesamaksātu īri, būs sarežģīti, bet ne neiespējami.

Lasot, cik daudziem ir atteikts dīkstāves pabalsts, rodas sajūta, ka universālais pabalsts būtu bijis labāks risinājums. Bet tagad ir laiks domāt par ilgtermiņa plānu, par ‘’izdzīvošanas pabalstu”, kas tiek dots tiem, kuriem nepienākas bezdarbnieku vai dīkstāves pabalsts. Naudas summa, kas ir nepieciešama minimālai izdzīvošanai, ko var iegūt jebkurš, pierādot, ka viņam bankā nav uzkrājumu. Mums kā valstij būtu daudz vieglāk cilvēkiem palīdzēt tagad un jau laikus daļu no 4 miljardiem novirzīt “izdzīvošanas pabalstam”, nevis gaidīt, kad cilvēki paliks uz ielas.

Esam nonākuši līdz šodienai, kad visi esam daļa no vēstures un nezinām, kā tas beigsies. Varam tikai prognozēt un tajā pat laikā, domājot par nākotni, jau tagad pieņemt likumus labākas valsts izveidei, lai pie pirmās robežu atvēršanas daļa no iedzīvotājiem ar vilšanās sajūtu nedodas labāku iespēju meklējumos. Bet, protams, par nākotni, varam domāt tikai tad, kad būsim sapratuši, kā šajā saspringtajā situācijā palīdzēt ikvienam, tādējādi saglabājot līdzpilsoņu lojalitāti Latvijai, kas nākamās krīzes laikā būs izšķirīga.