Ejam, ejam, Deivids latviski aicina suņus. Kips, deviņus gadus vecs melnbalts lamzaks, ir viņējais. «Devos pirkt elektrisko ģitāru baznīcas jauniešu grupai, bet kaut kā sanāca, ka atvedu mājās suni. Samaksāju 20 latus,» iesmejas vīrietis. «Sieva joprojām par to atgādina.» Otrs suns, mazais Fibo, piederot ģimenes draudzenei. «Ar draugiem un viņu suņiem katru svētdienu gājām staigāt un piknikojām, bet ierobežojumi to ir apstādinājuši. Fibo saimniecei, veikala grāmatvedei, darbs kļuvis nervozāks, pusdienlaikā nav tik vienkārši aizskriet uz mājām, un es ierosināju: «Varu suni izvest pastaigā trīs dienas nedēļā, lai tev ir vieglāk!»»
Deivids Džonss, brīvprātīgais palīgs Smiltenē
«Esmu lepns par Latviju,» paziņo Deivids. «Iedzīvotāji ir tik apzinīgi un pacietīgi! Šobrīd dzīvojam tādā salauztā pasaulē, vislielākā problēma ir bailes. Manai ģimenei un draugiem palīdz ticība. Es viņiem saku, ka ne jau Dievs ir šo visu sastrādājis, bet cilvēki.»
Foto — Ieva Salmane
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.