Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Ir grūti rakstīt žurnālam Ir par pandēmiju. Traģiskā galvenās redaktores Nellijas Ločmeles vīra Rolanda Tjarves nāve pāršķēla šo relatīvi abstrakto apokalipses ainavu, kuru varēja vērot ar nosacīti attālinātu fascināciju. Pat izbaudot šo pašizolācijas doto dzīves un vērtību pārvērtēšanas iespēju. Pēkšņi šī traģēdija kļuva konkrēta un ietriecās tieši sirdī. Tagad ir skaidrs, ka jāmācās sadzīvot ne tikai ar izolāciju, ne tikai ar nespēju darīt ierastas lietas, bet arī ar gala beigu šaubām, bailēm par nākotni. Nē, precīzāk, ir gluži vienkārši jāiemācās sadzīvot ar nāvi, jo nav izslēgts, ka nākamais būsi tu pats. Jādara viss, lai izvairītos, bet vairs nevari būt drošs, tev nav nekādas garantijas.
Tāpēc jāsāk uztvert nāvi kā realitāti. To, ko mūsu akceptētā, kosmētiski uzlabotā pasaule centusies gadiem izolēt no mūsu acīm. Sāku sev uzdot jautājumu, kas ir tie iemesli, kāpēc gribas turpināt dzīvot. Skaidrs, ka ir daudz brīnišķīgu lietu, īpaši tuvie cilvēki. Bet tomēr sāku domāt par lietām, ko gribētu izdarīt, par darbiem, kas veicami. Vienmēr esmu jutis, ka nevaru pamest šo pasauli, kuru daudzi svētie sauc tikai par «trimdu», jo gribu vēl daudz paveikt. Gribu jau tā pārpildīto pasauli pieblīvēt vēl ar savu veikumu. Jā, var to uztvert par egoismu un savu vēlmju apmierināšanu. Lai tā būtu, kaut kas tur noteikti ir no šī «zemā». Taču ir arī kaut kas daudz vairāk. Kas tad ir dzīve, ja ne piepildīts laiks. Piepildīts, ne aizpildīts. Gribas dzīvot, šodien es to izjūtu pavisam skaidri.
Daudz domāju, kad skatos aktieru sejās, ar kuriem Skype pašlaik iestudēju Roberta Mūzila Jūsmotājus. Aizvien vairāk patīk skatīties viņu sejās un domāt par šo mirkli, kas nekad nepāries. Tas ir mirklis, kad dzīve uzvar nāvi, kad laiks tiek piefiksēts un vairs nekur neizgaisīs. Tas ir arī mokošs mirklis, jo piekal savu skatienu, koncentrē mirkli pārlaikam. Izaicini nāvi, jo gribi saglabāt sevi esošu šajā brīdī. Apstādini laiku. Cilvēki, konkrētas sejas ir tās, kas piefiksē Pandēmiju, tuvplāni. Gari, interneta attālinājumā apstādināti tuvplāni. Tie vienmēr, kaut kur dziļāk, vēstī par ainavu, kas aiz tiem slēpjas, — par zārku rindām Itālijā, par mirušiem vientuļiem cilvēkiem dzīvokļos, par iznīcību, kas, šķiet, nav bijusi pieredzēta. Par savādo un nepiedzīvoti bezkaislīgo nāvi, kad tuvinieki nevar būt blakus un pat pavadīt pēdējā gaitā.
Labi, ja ģimene būtu šī miera sala, bet vai ir? Kopā sadzīvošana bez iespējas izlauzties uz āru brīžiem izārda jebkuras robežas. Bērni aug un plosās, iesprostoti bezmaz vai tikai savā apziņā. Daba nesniedz mierinājumu, jo ir skarba — auksts un vējš, un vētras. Katru dienu vēja brāzmas piepūš manu istabu pilnu ar dūmiem, jo skurstenis nav ideāli uzstādīts. Malka sen beigusies, jo neviens nebija gatavojies dzīvot laukos tik ilgi apkures sezonā. Katru dienu iekāpt uz pāris sekundēm upē ir gandrīz vai vienīgais mierinājums. Laiks lasīt grāmatas? Bet sēdēšana no rīta līdz vakaram Skype vai Zoom mēģinājumos un konferencēs, šķiet, atņem vēl vairāk enerģijas nekā darbs klātienē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.