COVID-19 krīze un daba – “zelta maliņas” nav

Globālā Covid-19 pandēmija un tās radītā krīze uz kādu laiku ir apstādinājusi visu pasauli, radot dziļas izmaiņas cilvēku ikdienā, ekonomiskajos un sociālajos procesos. Pirmām kārtām šī ir cilvēciska krīze, kas apdraud dzīvības, pārbauda mūsu sabiedrības solidaritāti un izturību, spēju pielāgoties izmaiņām. Šīs krīzes patiesās ekonomiskās un sociālās sekas mēs vēl neesam aptvēruši, un pašlaik nav iespējams prognozēt arī tās ietekmi uz vides kvalitāti ilgtermiņā.

Krīze arī ir pavērusi iespēju refleksijai un likusi uzdot jautājumus – kāpēc šāda mēroga pandēmija ir notikusi? Ko mēs varam darīt, lai tā neatkārtotos? Vai pandēmijas turpmāk būs parādība, kas ieaudīsies cilvēces dzīvē un būs jāpieņem kā neatņemama norise, kuru jāiemācās vadīt?

Analizējot situāciju, esam izdalījuši vairākas svarīgas atziņas ar kurām vēlamies padalīties.

Vispirms jāsaprot, ka Covid-19 krīzei nav “zelta maliņas”, kādu ik pa laikam dzirdam pieminam. Cilvēku aktivitātes samazināšanās ietekme – mazāk piesārņojuma, īslaicīgas dabas atjaunošanās epizodes, mazāk lidojumu un mazāk emisiju – nav labās ziņas.

Jā, iespējams, ir novērojama epizodiska pozitīva ietekme, taču par to ir samaksāts ar cilvēku dzīvībām, sagrautām kopienām un tā nav samaksa, ko mēs gribētu maksāt par veselīgu planētu. Tas nenoliedzami ir veids, kā sasniegt klimata un dabas saglabāšanas mērķus, taču pasaules sastingšana nav ilgtspējīgs veids, kā nodrošināt cilvēkiem dzīvojamu dzīvi, nekaitējot dabai un klimatam. Mums nepieciešama nākotne, kurā ir labi gan cilvēkiem, gan dabai.

Pandēmija parāda pasaules trauslumu un ievainojamību. Viens no iemesliem, kāpēc vīrusam bija tik viegli no dzīvniekiem pārceļot pie cilvēkiem, ir bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, cilvēkam iespiežoties arvien dziļāk dabas neskartajos apvidos un nonākot aizvien ciešākā kontaktā ar dzīvniekiem, kuriem būtu jābūt savai nišai un dzīvotnēm.

Eksperti un zinātnieki jau gadiem brīdina par to, ka bioloģiskā daudzveidība, kas ir pasaules dzīvības tīkls, samazinās vēl nepieredzētā ātrumā, un līdz ar to arī ekosistēmu stabilitāte.

Slimības, kas no dzīvniekiem nokļuvušas pie cilvēkiem, nav nekas jauns. Dzīvnieki pārnēsā daudz dažādu vīrusu, taču veselīgās ekosistēmās vīrusi no dzīvnieku pasaules visbiežāk līdz cilvēkiem nenokļūst. Katrai sugai dabā ir sava vieta, niša, kurai suga ir pielāgojusies un kurā tā funkcionē stabili, nenodarot postu citiem. Sugai nonākot citā vidē, tā var kļūt bīstamāka, jo tai nav dabisko ienaidnieku, kas tās parastajā ekosistēmā noturētu sugu balansā. Tā, piemēram, pēdējos gados aktuāla tēma ir invazīvās sugas. Sugas kā tādas jau nav ne labas, ne sliktas. Invazīvā suga vienkārši ir suga, kura ir nonākusi citā nišā, tādā ekosistēmā, kas nav tai pielāgojusies, kur sugai nav dabisko ienaidnieku, kas palīdzētu to noturēt balansā. Līdzīgi ir ar vīrusiem. Ja pastāv dabas daudzveidība un dabai ir atvēlēta pietiekama vieta, tad pat gadījumos, kad kādā sugas populācijā attīstās vīruss, tas lielākoties paliek sugas ietvaros un izdzīvo savu dzīvi, nesatiekoties ar cilvēkiem.

Sugu daudzveidība un dabas procesu respektēšana ir kā aizsargmūris pret vīrusiem. Taču cilvēku ietekmes rezultātā ekosistēmas kļūst vājākas, dabas daudzveidība samazinās, sugu kļūst mazāk, populācijas kļūst vienveidīgākas un palielinās atsevišķu sugu īpatņu skaits, kā arī to spēja pārnēsāt slimības, pašiem neslimojot. Cilvēku darbības – dažādu dzīvotņu iznīcināšana, zemes “atkarošana” dabai, arī mūsdienās arvien samazina distanci starp dabas pasauli un mums pašiem. Covid-19 ir lielisks piemērs tam, kā novājināta ekosistēma netika galā ar vīrusu un sekas mēs visi redzam. Jāatceras, ka veselīgas ekosistēmas sniedz cilvēkiem lielu daudzumu dažādu labumu – sākot no tīra ūdens līdz auglīgai augsnei un pārtikai.

Ņemot vērā, kāda pašlaik ir dabas daudzveidības situācija pasaulē, ir ļoti ticams, ka līdzīgi vīrusi ceļos starp cilvēku un dzīvnieku pasauli arī nākotnē. Kā no tā izvairīties, kā mazināt iespēju nākamajām pandēmijām?

Sargājot dabu, atstājot tai vietu cilvēku pasaulē un ļaujot dabai darīt to, ko tā jau gadu tūkstošiem veiksmīgi darījusi – stabilizēt ekosistēmas un klimatu, un pasargāt cilvēku un planētu no katastrofām.

Šis ir piemērots laiks, lai pārvērtētu savas attiecības ar dabu. Daba mums atkal un atkal pierāda, ka uz to var paļauties – daba piedāvā drošu patvērumu laikā, kad sabiedrību moka neziņa un bailes par nākotni. Cilvēki tiecas pēc dabas, lai gūtu mieru, atpūtu, fizisku un garīgu labsajūtu. Turklāt dabas procesi joprojām notiek un turpinās – pavasarī plaukst lapas un sākas ziedēšana, vasarā uzziedēs pļavas – daba krīzes laikā spēj dot stabilitātes sajūtu, kas cilvēkiem ir tik ļoti nepieciešama. Turklāt to visu daba dod, neprasot neko pretī, tik vien kā iespēju tai būt.

Pēdējo nedēļu notikumi ir stiprinājuši mūsu pārliecību par to, cik svarīgs ir mūsu darbs, lai saglabātu dabu. Pēc krīzes atkal tiks uzdoti jautājumi par to, cik tad īsti vērta ir daba, vai tiešām ir vērts dabas kvadrātmetru pasargāt, nevis iemainīt pret eiro. Krīzes laikā šādi jautājumi nerodas – ir skaidrs, ka daba ir vērtība, un ka dabai, tāpat kā cilvēkam, ir pastāvēšanas vērtība. Tāpat kā ikvienam sabiedrības pārstāvim, arī dabai ir tiesības būt, un turpināt savu darbu – stabilizēt ekosistēmas un klimatu, un pasargāt cilvēku un planētu no katastrofām.