Vēl nesen Facebook vietnē kāds jokoja, sakot, ka nākamā gada bakalaura un maģistra darbu tēmas visās jomās būs par un ap Covid-19 ietekmi. Par to noteicu, ka arī izglītības nozarē būtu daudz pētāma. Un patiesi! Pašlaik mēs esam uz tā sliekšņa, kur izglītība mainās acīmredzami un, šķiet, beidzot varētu notikt daudziem ilgi gaidītā transformācija digitalizācijas virzienā. Visā pasaulē koronavīrusa ietekmē dažu nedēļu laikā ir mainījies tas, kā mācās skolēni, augstskolu studenti un tas, kāda ir pedagoga loma šajā procesā. Tieši šī “krīze”, manuprāt, būs labs indikators, lai saprastu, kā izglītība varētu mainīties nākotnē gan uz labo pusi, gan identificējot dažādus trūkumus.
Saprotot, ka vīrusa izplatības dēļ arī Latvija nebūs izņēmums un arī pie mums tiks slēgtas skolas, bija skaidrs – mācības ir jāturpina un pašlaik vienīgais risinājums ir attālināts pakalpojums, kas lielākajā daļā gadījumu, protams, nozīmē digitālās vides ienākšanu izglītības procesā.
Digitalizācija
No vienas puses, jau sen bija skaidrs, ka mūsdienu bērni – paaudze, kas teju no dzimšanas rīkojas ar digitālajām ierīcēm, un informāciju tehnoloģiju laikmets pieprasīs un ienesīs pārmaiņas arī izglītībā. Šķiet, šis ļoti nepieciešamais grūdiens ir atnācis negaidīti, un ir sagaidāms, ka rezultāts nebūs peļams. Tagad ir vieglāk tiem pedagogiem, kuri jau iepriekš ir apguvuši mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības. Nākas sarosīties arī tiem, kuri cerēja, ka manā laikā to nepiedzīvosim, un bērni un jaunieši, visticamāk, būs apmierināti ar dažādību izglītības procesā, ko šīs pārmaiņas būs atnesušas.
Tomēr tas, kas satrauc, noteikti ir kvalitāte. Es minētu divus, manuprāt, izšķirīgi svarīgus uzdevumus, kas jāatrisina tuvākajā laikā. Vai mēs, paaudze, kas nākusi ar tradicionālās skolas pieredzi, spēsim nepazaudēt kvalitātes līniju šajā paradigmas maiņā, atrodot valīdus, salīdzināmus un objektīvus rīkus rezultātu mērīšanai, kā arī transformēt priekšstatus par to, ko nozīmē izglītības kvalitāte vai kvalitatīva izglītība kopumā? Un, no otras puses, vai 21. gadsimta tehnoloģijām nostiprinot savas pozīcijas izglītības jomā, spēsim vēl vairāk nodrošināt vienlīdzīgas iespējas izglītības iegūšanai visiem, neradot riskus tās neiegūšanai tikai un vienīgi ierīču neesamības, slikta interneta pieslēguma, vecāku sociālekonomiskā stāvokļa vai nepietiekamām pedagoga profesionālajām kompetencēm darbā ar mūsdienu tehnoloģijām iemeslu dēļ?
Mācību priekšmetu sistēma jeb Izglītība kā vienots, nedalāms kopums
Jau pirmā nedēļa “attālinātajā režīmā” ir nākusi ar atsevišķu izglītības iestāžu paziņojumiem par atteikšanos no atsevišķiem mācību priekšmetiem. Arī Izglītības un zinātnes ministrija, veidojot vadlīnijas darbam ar attālināto mācīšanos, ir sevišķi uzsvērusi starppriekšmetu sasaistes nozīmīgumu un pedagogu savstarpējo sadarbību mācību procesa plānošanā, kas ir arī viens no Skola2030 postulātiem domāšanas maiņā par izglītību.
Tāpēc loģisks kļūst arī jautājums, vai šis nenosakāmi ilgais pārmaiņu periods izglītībā neieviesīs korekcijas izglītības procesa organizēšanā nākotnē, atsakoties no atsevišķu mācību priekšmetu apgūšanas, bet mācoties starpdisciplinārā mācību vidē? Protams, izglītībā šāda pieeja nav nekāds know-how un līdz ar pāreju uz jauno mācību saturu zināmā mērā ceļš šajā virzienā jau ir ticis iezīmēts, tomēr, iespējams, tieši šī vispasaules pandēmija ļaus procesu paātrināt, gūstot apstiprinājumu, ka atsevišķi mācību priekšmeti, atrauti viens no otra, ir pagātne un ka rītdiena pieprasa starpdisciplinaritāti pilnībā integrēt arī izglītības sistēmā. Kas zina, varbūt tas būs pirmais grūdiens pasaulei doties vēl tālāk, pārstājot domāt par skolu kā ēku ar konkrētām robežām, bet skolu kā izglītošanās un izglītības ieguves kopumu?
Uzticēšanās un sadarbība kā atslēga
Pašlaik neviens nevar skaidri pateikt, cik ilgi attālinātais izglītības ieguves režīms turpināsies. Vienīgā pareizā risinājuma nav, tāpēc izšķirīgi svarīga loma ir valsts, sabiedrības, pašu pedagogu un skolēnu spējai uzticēties, paļauties citam uz citu un sadarboties.
Vēl pirms diviem gadiem, uzsākot projekta Skola2030 jaunā mācību satura aprobāciju, ne viens vien skolotājs un skolēna vecāks, izdzirdot par pašvadītu mācīšanos, sašutumā saķēra galvu, sakot: “Ko tad tie bērni paši varēs iemācīties?” Šodien esam te – vīrusa radīto jauno apstākļu epicentrā – un varam visdrīzāk apbrīnot, kā it kā pats no sevis šis process ir ticis iedarbināts.
Jau pēc dažām nedēļām, domājams, varēsim gūt arī apstiprinājumu tam, ka pašvadīta mācīšanās ir realitāte un ka mūsu bērni ir tie, kuri veido izglītības nākotni, ņemot mācīšanos savās rokās individuāli, mazās grupās vai tiešsaistē.
To apliecina arī vairāki izglītības pētījumi, pierādot, ka tieši pašvadīta mācīšanās skolēniem palīdz sasniegt labākus rezultātus, attīstot viņu motivāciju, kļūt patstāvīgākiem, pašdisciplinētākiem, pašpārliecinātākiem un mērķtiecīgākiem. Tieši ar uzticēšanos viņu spējām un prasmīgu pedagogu atbalstu tas kļūs iespējams.
Šajā laikā vecākiem vairs nepastāv objektīvi apstākļi savu bērnu izglītošanas metožu salīdzināšanai ar savu kādreizējo pieredzi. Tāpat nepastāv objektīvi šķēršļi vecākiem un visai sabiedrībai uzticēties pedagogu profesionalitātei, iegūtajai izglītībai un kvalifikācijai, un pedagogu iespējām ik gadu šo kvalifikāciju celt. Tieši pašlaik, kad pat valsts, šķiet, sākotnēji bija mazliet apjukusi, domājot par to, kā organizēt mācību procesu jaunajos apstākļos, pedagogu triecienvienība reaģēja ātri, piedāvājot fantastiskus risinājumus un apbrīnojamu daudzveidību gan izglītībā izmantojamo metožu klāstā, gan piedāvājot dažnedažādus risinājumus atšķirīgiem izglītības līmeņiem un mācību priekšmetiem.
Tieši šīs uzticēšanās, manuprāt, nereti ir iztrūkusi, un pedagogi, lai arī reizumis pelnīti, par daudz saņēmuši kritiku par to, kā viņu darbs būtu darāms. Ir pienācis brīdis, kad viņi jāiedrošina, jāspēcina ar savu ticību viņu iegūtajiem akadēmiskajiem grādiem, pieredzei un vēlmei strādāt tieši šo darbu, tādējādi atklājot to īsto, radošo skolotājspēku, kas katrā no viņiem deg!
Pagaidām nav neviena komentāra