26 dienas pirms pasaules gala

Nellija Ločmele un Rolands Tjarve atvaļinājumā Melnkalnē pērn augustā.
Foto no privātā arhīva

Nellija Ločmele un Rolands Tjarve atvaļinājumā Melnkalnē pērn augustā. Foto no privātā arhīva.

Statistikā viņš ir anonīms pacients ar smagu slimības gaitu. Rolands Tjarve — mans vīrs, kuru nonāvēja Covid-19

Telefona zvans mani uzrauj no miega Klusās sestdienas rītā. Istabas pustumsā pulksteņa sarkanais tablo rāda 6.39. Uzreiz atpazīstu ciparu virkni mobilajā ekrānā, un sirds sāk neprātīgi skriet — es saprotu, ka noticis nelabojamais.

Uz šo pašu telefona numuru divas nedēļas katru rītu un vakaru esmu zvanījusi, lai reanimācijas nodaļā uzzinātu, kā vīram klājas. Viņš ir smagākais Covid-19 pacients Latvijas Infektoloģijas centrā — vīruss ir tā sabeidzis plaušas, ka viņš pats elpojot vairs nespēj nodrošināt vajadzīgo skābekļa līmeni asinīs un kopš 29. marta viņa dzīvību uztur mākslīgās elpināšanas aparāts.

Vēl dažas sekundes izmisīgi ceru uz brīnumu, līdz beidzot paceļu klausuli. «Mēs izdarījām visu iespējamo,» ārsts saka nogurušā balsī. Rolands ir miris. Viņa sirds ir apstājusies, bet manējā panikā dauzās. Es dzirdu, ko ārsts vēl saka par turpmāko procesu, morgu un dokumentiem, bet visu šo daudzo vārdu īstā jēga ir viena — mana līdzšinējā pasaule ir sabrukusi. 

Jaunākajā žurnālā