Saeimas deputāte un bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe. Foto: Evija Trifanova, LETA
“Kā jums tas izdevās, kad bija pagrieziena punkts?”, uzzinājusi, kā Latvijā tiek uzraudzīta nauda politikā, pirms pāris mēnešiem apbrīnas pilnā balsī man jautāja Albānijas korupciju pētoša žurnāliste. Mūsu KNAB stingri uzraudzītās un likumā strikti regulētās partiju finanses tur un līdzīgās valstīs, kuras kopš sociālisma sabrukuma vārdzina korumpēts kleptokapitālisms, ir kosmoss. “Tas bijis daudzu cilvēku pacietīgs darbs gandrīz divdesmit gadu garumā,” atbildu. Šī garā, smagā un pacietīgā darba kodolā daudzus gadus pukstēja šobrīd apklususī dedzīgā Jutas Strīķes sirds.
“Kam uzticēsim partiju finanšu kontroli – Centrālajai vēlēšanu komisijai vai jaunajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam?”, mums, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, 2002. gadā Saeimas komisijas sēdē pēkšņi jautāja Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš. “Droši vien KNAB,” šāvām tumsā. Pieredze ar šādiem jautājumiem visiem bija neliela, un mums nebija ne jausmas, vai starptautisko partneru pieprasījuma rezultātā veidotais KNAB nebūs vien papīra tīģeris.
