Jermas lomā Maija Doveika, Huans — Normunds Laizāns. Foto — Kristaps Kalns.
Nacionālā teātra izrāde Tukšais zieds ir sadzīviska, bet tāda tā nav lugas autoram Lorkam
Visā pasaulē nāve ir gals. Tā ierodas, un priekškars nolaižas. Bet Spānijā — ne. Spānijā priekškars paceļas. Tā ir valsts, kurā dzīves augstākās vērtības izkaļ nāve — tā 30. gadu sākumā par duendi, spāņu mākslas un dzīves principu, rakstīja izcilais modernists Federiko Garsija Lorka. Režisore Ināra Slucka, iestudējot viņa lugu Jerma — stāstu par jaunu sievieti, kura izmisīgi vēlas bērnu —, arī atsaucas uz duendi, tikai uzsvaru liek uz dzīvi. Tukšais zieds, kā Jerma pārsaukta Nacionālajā teātrī, ir laba izrāde, bet vienu tai tomēr var pārmest — jo Lorkas luga, pēc kuras izrāde veidota, nav laba; tā ir ģeniāla.
Nezinu, tīši vai netīši, bet Slucka spāņu rakstnieka nereālistisko darbu ir sadzīviskojusi, un būtiski mainījies tā ritms. Ne dzejas (izrādē tā skan ierakstā, komponista Edgara Mākena komponēta, kora Latvija un aktieru iedziedāta), bet lugas prozas daļas, kas Tukšajā ziedā visbiežāk izklausās kā jau daždien sadzīves sarunas. Pēc izrādes ilgi domāju, kāpēc dzeja un proza tajā skan, it kā būtu salipinātas no dažādiem darbiem. Un tad atnāca atbilde: tumšās skaņas, kas svarīgas Lorkam un kuras minētas pat izrādes programmiņā, Slucka interpretējusi kā skaistu, bet tukšu tēlu, nepievēršot uzmanību noslēpumiem, kas Jermu padara par lielo pasaules klasiku.
