ATR: būs “funkcionalitāte” – būs nauda!

Cīņa ap administratīvi teritoriālo reformu (ATR) un arī asā pretestība tās īstenošanai mazliet ēnā atstāj diezgan svarīgu jautājumu – kāda ir un, galvenais, kāda būs pašvaldību sadarbība pāri to robežām. Te nav runas par dzejiskajiem novadu identitātes apcerējumiem, bet gan par varas un naudas pārdali.

Joprojām daudzu pilsētu un novadu domēm šķiet apgrūtinoši kooperēties savas komunālās infrastruktūras attīstībai, transporta plūsmu plānošanai vai izglītības iestāžu celtniecībai – kaut arī sadarbība dod neapstrīdamus ieguvumus, bet savas «suverenitātes» sargāšana rada liekus tēriņus.

Mazliet pārspīlējot, var pat apgalvot, ka ATR kategoriskums ir šādas nevēlēšanās tiešais, pat gluži “neizbēgamais” rezultāts. Ja pašvaldības izvairās strādāt racionāli, tad valsts varai nākas tām uzspiest saimnieciski efektīvākus risinājumus.

Valdības politiskais spiediens lielākos veidojumos draud “salīmēt” tādas pašvaldības, kas bija pieradušas kaimiņos saskatīt galvenokārt konkurentus cīņā par resursiem – par valsts fondu piešķīrumiem un eirofondiem, par IIN maksātājiem un skolēniem. Iespējams, ka šādas attieksmes inerce pašvaldību politiķu un vēlētāju prātos daudzviet valdīs arī jaunizveidotajos lielnovados.

Ieraduma saknes ir vispārzināmas – agrākās pašvaldību iespējas suverēni tērēt galvenokārt no ES struktūrfondu “debesīm nokritušos” līdzekļus savas saimniecības pilnveidošanas vai infrastruktūras projektos. Bieži vien šo ieguldījumu atdeve (iedzīvotāju pamatmasai) ir ļoti hipotētiska – plaši zināmi stāsti par skolām, baseiniem, kultūras objektiem, kas uzcelti vietās, no kurām liela daļa iedzīvotāju aizbraukuši.

Eirofondu neefektīva tērēšana ir visa Eiropas Savienības mēroga kaite, uz ko daudzkārt un regulāri norāda ES finanšu auditori. Tomēr Eiropas Komisija turpina ieviest salīdzinoši jaunu instrumentu, ar kura palīdzību tā mēģinās – diezgan izteiktā piespiedu kārtā – panākt eirofondu efektīvāku investēšanu novados.

Tāpēc ATR ne tikai “pārzīmēs karti”, bet arī mēģinās mainīt agrākos naudas tērēšanas ieradumus. Tā ir cieši sasaistīta ar Nacionālo attīstības plānu 2021.-2027.gadam, savukārt šis dokuments ir Eiropas Savienības jaunās finanšu politikas sastāvdaļa.

Pašvaldību iespējas savai attīstībai iegūt līdzekļus no valsts budžeta vai ES fondiem būs daudz atkarīgākas no to spējas kooperēties.

To skaidri signalizē Eiropas Komisijas finanšu līdzekļu sadales kritērijos ieviestais termins “funkcionālās teritorijas”, kas ES dokumentos dzīvo jau vairākus gadus. Latvijā tam vēl nav izstrādāts vienots skaidrojums, taču viegli noprast, ka šādi var tikt raksturotas pašvaldības, ko vieno koordinēta darbība biznesa vides uzlabošanai, arī darbaspēka plūsma, satiksmes sistēma, komunālā infrastruktūra un citas saites. Par gluži obligātu priekšnoteikumu ES naudas saņemšanai kļūst pašvaldības izstrādāts teritoriālās attīstības plāns, kas paredz visaptverošu sadarbību ar kaimiņiem – funkcionālās teritorijas partneriem.

Patlaban pašvaldību nesadarbošanās posts visuzskatāmāk saredzams galvaspilsētas un Pierīgas novadu attiecībās. Daudzkārt aprakstīta nekoordinētā transporta un infrastruktūras izbūves plānošana.

Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR) centās iet vienā solī ar Eiropas Komisiju, steigšus un ar lielu vērienu rīkojot – desmit gadu laikā pirmo! – tikšanos ar Pierīgas pašvaldību vadītājiem. Tai droši vien bija jādemonstrē jaunā mēra principiālā atšķirība no Nila Ušakova (S), kurš kaimiņnovadus ignorēja.

Galvaspilsēta savos mobilitātes projektos, kooperējoties ar Pierīgu, turpmāk sekmīgāk kvalificēsies ES fondiem. Turklāt šeit “funkcionālā teritorija” pavisam reāli ir viss Rīgas plānošanas reģions – no Kandavas līdz pat Staicelei.

Ar nepieciešamību sadarboties vienotas “funkcionālās teritorijas” robežās ir jārēķinās arī citām it kā veiksmīgajām republikas nozīmes pilsētām, kurās pēc ATR “nekas nemainīšoties”, jo to statuss un robežas taču saglabāšoties. Tieši tāpēc visi patlaban vēl steigšus rakstītie attīstības plānošanas dokumenti, kas šabloniski sargā “suverentitāti” un ignorē kaimiņnovadus, ir jau neglābjami novecojuši.

Pirms mēneša savu ziņojumu ar izvērtējumu un ieteikumiem par dalībvalstu “funkcionālajam teritorijām” publicēja pat OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Tās eksperti pievērš uzmanību nepieciešamībai pārrobežu sadarbību attīstīt ne tikai ap lielākām pilsētām, bet arī novados tālāk ārpus urbānās vides.

“Funkcionālās teritorijas” konceptam jākļūst par svarīgu elementu reģionālās attīstības politikas veidošanā. Var viegli paredzēt, ka, Saeimā noslēdzoties ATR apspriešanai, politiķi un eksperti sāks jaunu diskusiju vilni – gan par otrā līmeņa pašvaldībām, gan par jēdziena “funkcionālā teritorija” saturu.

Spiediens kooperēties pret pašvaldībām tiks vērsts ne tikai no “augšas” – valdības un Briseles. Arī no “apakšas”. Pašvaldību politikā uz palikšanu ienāk jauns spēks – apkaimju biedrības. Tās, kas veidojas un darbojas pie Rīgas robežām, visskaidrāk apzinās, ko tur var un vajag paveikt abpusēji izdevīgā sadarbībā ar kaimiņu novadiem.

Tāpat kā visa ATR, arī “funkcionālā teritorija” ir iedarbīgs instruments naudas plūsmu pārdalei. Neviena tagadējā pašvaldība un tās vadītājs nedrīkst šādā brīdī stāvēt malā – tad, kad tiek dalīta tuvās nākotnes nauda un vara.