Lai atklāti sarunātos ar citiem, jānonāk tuvībā ar sevi
Tas notika kādā no X svētku sanākšanām. Ziniet, tās vārdā nenosauktās, vieglās sapulcēšanās ar glāzi vīna un intīmu apgaismojumu telpā. Mēs bijām skaisti, inteliģenti un sveši (par pēdējo runājot — tādi arī palikām). Spraucoties cauri svešinieku bariņiem, atvieglojumā pamanīju glābiņu pāris pazīstamu cilvēku veidolā. Jāsagaida mirklis, kad kāds no viņiem atbrīvosies, jāpieslīd klāt, un ar vieglu «kā tev klājas?» neveiklā «es-nevienu-nepazīstu-man-nav-par-ko-runāt» sajūta būs izkūpējusi. Tā arī notika.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.