Lāsma Olte
°°°
— es tavā vietā parakstīšu dzeju
uzcep man frī kartupeļus!
ar egļu zariem padusēs
un dūnu jakā satinies
kāds vīrs sēž autobusu pieturā
— mēs lidosim kurp vien tu vēlies
viņš savicina zaļos spārnus
un nedaudz palecas uz augšu
— uz lidostu vairs šonakt autobusi nekursēs
viņš vēlreiz palecas
ar egļu zaru sitot sarakstā
sniegs piebirst tumšām adatām kā neskūts vaigs
kails zars no skuju spārna
kā nazis uzšķērž veča jaku
— ko brīnies? lec man mugurā
viņš izpūš karstu miglu
no brūces dūnu jakā izlobās balts spārns
kā eņģelim no ikonostasa
— tas vairāk siltumam — man pašam
viņš it kā atvainodamies stumj spārnu atpakaļ
es piederu zemes dzīvei
bet gribu lidot kā frīsbija šķīvis
koši sarkans punkts debesīs
tava skatiena pavadīts
starp koku stumbriem
pār dūksnu purvu
zinu ka nāksi meklēt kad nokritīšu
un pacelsi mani
virs zemes
tik stipri un droši un neizbēgami
kā asns pavasarī caurdur un ceļ pērno lapu
es izlikšos ka ziedlapas ir manas
kaut tās plēsīs un saberzīs mani putekļos
gan es iemācīšos būt zeme
un man tas patiks
bet tagad cel mani
es gribu vēl ziedēt
uz nezināma meža ceļa
ieraudzīt stirnu pirms lēciena
trīsot starp smalkiem krūma zariem
kā karsts gaiss virs grila
kur cepas tās baltās govs gabali
kas pieder zemes dzīvei
tās govs kas atnesa margrietiņas
no blakus pļavas uz mūsējo
vainags smaržo pēc govmīžām
mana galva zied!
ziedlapiņas var izraut pa vienai
kā mušas spārnus
tāpat zinu ka mīli visu
kas pieder zemes dzīvei
gribu mācīties no tevis
pacel mani
ir pavasaris
dobē blakus asnam
kaķis izkašņā bedri
— bris!
kā lai iemācos būt paļāvīga kā zeme?
