Anntante un citi zvēri

Mammai nepatika kavēt. Kavēts bija, ja neieradās pusstundu pirms sākuma. Teātrī citu skatītāju vēl nebija. Biļešu kontrole, garderobe, tualete — mīkstais papīrs, smaržīgās ziepītes, rrrrrrrrrrrrrroku žāvētājs, spogulis pa visu sienu… Bufete? Lūūūdzu, lūdzulūdzulūdzu! Nē, nauda jātaupa, paēst var mājās. Izstaigāties var parkā, labāk laikus ieņemt vietas. Varētu padomāt, ka parters līdz ar trešo zvanu kaut kur aizbrauks! Padomāt varēja daudz ko, runāt bija lieki — sēdi un gaidi. Biļetes pa mazo lodziņu bija dabūjusi Anntante. Mazais lodziņš bija tāds caurums visumā, caur kuru dabūja visu, ko vispār nevarēja dabūt. Tantei lodziņa labumi nāca kā pa reni — desas un zivis, smaržas un vešiņas, šķīstošā kafija un košļājamās gumijas… Šoreiz bija trāpījušās trīs biļetes. To nevarēja niekā laist. Anntante bija paaicinājusi kompānijā mammu, pati nākšot savu gaitu, viņai jau neesot raķete pakaļā. Cerams, viss izies gludi. Bet, iedomājoties Anntanti…