Nodokļu sistēma un jauns sociālais kontrakts

Kādai būtu jābūt nodokļu sistēmai, lai vairotu cilvēku uzticību valstij? Strādājot nodokļu politikas plānošanas attīstības komitejā esmu dzirdējis idejas par dažādiem nodokļu sistēmas elementiem, taču pārsteidzoši maz par lielāko budžeta ieņēmumu sadaļu: VSAOI jeb sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tāpēc, lai veicinātu plašāku diskusiju, padalīšos ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka VSAOI ir 35,09% no darbinieka algas, manuprāt, tieši tās ir viens no svarīgākajiem instrumentiem cīņā ar ēnu ekonomiku; savukārt nepamatots valsts pārvaldes optimisms par ierindas pilsoņu iedziļināšanos šo iemaksu lomā viņu dzīvē varētu būt viens no lielākajiem ēnu ekonomikas (un vispār neuzticības valstij) veicinātājiem.

Vainot pilsoņus, protams, ir viegli, taču, ja es gribu būt godīgs pret sevi, es nevarētu iedomāties, ka pētīt likumus un budžetus ir pilsoņu vairākuma lielākais hobijs… Toties katrs pilsonis redz, kas notiek apkārt, katrs reiz ir bijis pie ārsta (ja sagaidījis rindu), katrs pazīst vismaz dažus pensionārus, katrs ir saskāries ar sociālās apdrošināšanas nepietiekamību. Ja iziet uz ielas un pajautāt, vai ticat normālai pensijai vecumdienās, vairums atbildēs, ka nē. Skaitļi par vidējās pensijas pieaugumu īsti nepalīdz un tikai padara cilvēkus dusmīgus.

Kā varētu atjaunot ticību valstij un sociālās apdrošināšanas sistēmai? Mana pārliecība ir, ka ar caurspīdīgumu. Es to sauktu par jaunu sociālo kontraktu: valsts piedāvā skaidru pakalpojumu grozu, nevis vienu pamatīgu melno kasti, kas paņem 35,09% algas.

Kas tagad ir tajā melnajā kastē? 24,5% sastāda iemaksas pensiju sistēmā: 14% – 1. pensiju līmenī, 6% – 2. pensiju līmenī un 4,5% – solidārā iemaksa 1. pensiju līmenī. 9,59% sastāda dažādas apdrošināšanas iemaksas (bezdarba, slimības utt.). 1% nesen tika pielikts kā ielāps veselības budžetam.

Pats pirmais darbs ceļā uz jauno sociālo kontraktu būtu te pamanīt vienu nepersonificētu maksājumu, kas sastāda veselus 4,5% no algas. Tā kā manas sociālās iemaksas ir mana apdrošināšana, tad tas nav loģiski. Ja to atcelt (veikt no pamatbudžeta), tad, nemainot nodokļu slogu, ir iespējams izveidot sakarīgu veselības apdrošināšanu: nevis 1% ielāpu, bet vispārēju veselības nodokli, kas jau veidotu ievērojamu daļu veselības budžeta. Tad katram būtu skaidrs, ka viņam ir valsts veselības apdrošināšana. Pretī valstij ir jāpiedāvā skaidrs pakalpojumu grozs un paredzams gaidīšanas laiks. Veselības pakalpojumu pieejamība nevar būt kā loterija.

Runājot par veselības aprūpi, mūsu nodokļu sistēmā ir paredzēts vēl viens atbalsta mehānisms: attaisnotie izdevumi par ārstnieciskajiem pakalpojumiem. Šis mehānisms ir izteikti regresīvs, jo daudzi cilvēki ar zemiem ienākumiem, kam šis atbalsts ir visvairāk vajadzīgs, nemaz nevar to pilnībā izmantot, summāriem atvieglojumiem pārsniedzot algu. Tā apkalpošanai tiek tērēti milzu rezursi VID un nodarbināti desmitiem ierēdņu, tikai lai pārbaudītu un uzglabātu visus iesniegtos čekus. Te būtu jāizdomā cits atbalsta veids, piemēram, fiksēts līdzmaksājums apdrošināšanas polises pirkšanai.

Šķetinot VSAOI melno kasti tālāk, būtu lietderīgi izdalīt pensiju iemaksas atsevišķā 20% maksājumā, lai katrs redz, kāda tieši summa tiek atlikta nākotnei. Tā būtu darba devēja iemaksa.

Pretī iemaksām ir arī jānostāda ticams pensijas lieluma kalkulators, jo patlaban visā valstī nav neviena pensiju kalkulatora, kas uzrādītu pat tuvu pareizus rezultātus: netiek prognozēta ne nākotnes alga (un tās pieaugums), ne 1. pensiju līmeņa indeksācija, ne arī 2. pensiju līmeņa ienesīgums.

Tā kā visi šie kalkulatori uzrāda niecīgas summas (kas neatbilst patiesībai) un apkārt ir ļoti daudz pensionāru ar niecīgu pensiju (lai gan vidējā pensija pēdējos gadus strauji aug: ja 2015. gada beigās tā bija 277 eiro, tad tagad – 359 eiro, bet jaunpiešķirtā par šo periodu ir pieaugusi par 100 eiro un sasniegusi 401 eiro), tad nospiedošam vairākumam cilvēku rodas sajūta, ka labāk par pašreizējiem pensionāriem viņiem dzīvot nebūs.

Problēma šībrīža pensionāru novērojumos ir, ka viņi, par nelaimi, ir pārejas perioda ķīlnieki; savukārt pašlaik strādājošajiem, kas uzsāka darba gaitas pēc 1996. gada, pensiju sistēmai ir jānodrošina pensija 70% apmērā no viņu vidējiem ienākumiem. Nesenais Valsts kontroles pētījums parāda, ka šāds mērķis ir sasniedzams.

Kas attiecas uz šībrīža pensionāriem, jāatceras, ka mūsu pensiju sistēmas veidošans brīdī likumi neparedzēja tik daudz dažādu atviegloto režīmu, kā, piemēram, MUN vai sezonas laukstrādnieku nodoklis, un tik lielu ēnu ekonomiku, kā rezultātā mums ir vieni no zemākajiem sociālā budžeta ieņēmumiem visā Eiropā: piemēram, ja Latvijā 2017. gadā tie veidoja 27% no visiem budžeta ieņēmumiem, tad Ungārijā – 33,2%, Igaunijā – 34,1%, Polijā – 39,2%, bet Lietuvā – 41,5%. Pašreizējiem pensionāriem pensijas tiek maksātas no mūsu iemaksām 1. pensiju līmenī, bet, ja 29% strādājošo iemaksas ir zemākas par minimālās algas iemaksām, tad pie labākās ministru gribas nav iespējams izpildīt pat pensiju sistēmas otro mērķi: minimālo pensiju vismaz 20% apmērā no vidējās algas. Mazās pensijas tiek celtas iespēju robežās strauji, bet to līmenis aizvien nav tāds, par ko nebūtu kauns.

Protams, šie 29% strādājošo arī uz savu pensiju cerēt nevar. Te būtu jāatgriežas pie minimālajām obligātajām iemaksām, ko savulaik visi priecīgi noairēja, tikmēr līdzīgu normu paspēja ieviest nu jau liela daļa Eiropas valstu, tai skaitā arī Lietuva (Igaunija to ieviesa jau krietnu laiku iepriekš). Tas arī nodrošinātu ievērojamu veselības budžeta pieaugumu.

Vēl viena problēma, kas gan pēdējā laikā iet mazumā, ir izplatītais uzskats, ka 2. pensiju līmeņa plāns īsti neko nenozīmē. Sentiments ir pilnīgi saprotams, jo ilgus gadus atšķirība starp plāniem tiešām nebija diez ko liela, savukārt procentu ienākumus cilvēka prāts īsti nerēķina automātiski (piemēram, 30 gadu laikā katrs papildu “nieka” procents palielina kapitālu 1,34 reizes: 4% gadā nozīmē kapitāla pieaugumu 3,2 reizes, bet 10% – 17,4 reizes). Ja iepriekš vairāki populāri pensiju plāni nevarēja palepoties pat ar inflācijas nosegšanu, tad pēdējā laikā ir parādījušies pensiju plāni ar ļoti labu ienesīgumu: tā par pagājušo gadu daži ir nopelnījuši vairāk nekā 20%! Protams, vēsturiskais ienesīgums negarantē nākotnes peļņu, taču tagad ir patiešām vērts kritiski izvērtēt pensiju plānus un izvēlēties piemērotāko.

Pēdējā komponente VSAOI ir pati apdrošināšana (bezdarba, invaliditātes, maternitātes, slimības, vecāku, negadījumu), ko var pārvietot pilnībā darba ņēmēja pusē, tādējādi palielinot izpratni par apdrošināšanas iemaksu lielumu. Šī komponente būtu jāpārrēķina un skaidri jāparāda katram nodokļu maksātājam, pret ko viņš ir apdrošināts un kādus pakalpojumus saņems. Te būtu lietderīga atklātā saruna par esošajiem apdrošināšanas veidiem: iespējams, kaut ko var samazināt, bet kaut ko palielināt, taču katram apdrošināšanas veidam ir jābūt skaidram, pamatotam un tā aprēķiniem – iedzīvotājiem izskaidrotiem.

Lietderīgi būtu izveidot pabalstu un sociālās apdrošināšanas attīstības komiteju, līdzīgi kā ir strādājusi nodokļu politikas plānošanas attīstības komiteja, kur skatīt visu sociālo sistēmu kopumā: vairāki pabalsti nav pārskatīti pat 10 gadus, izmaiņas atsevišķos pabalstos tika veiktas haotiski un bez sabiedrībai skaidra pamata (kaut vai atceroties pēdējās bezdarbnieku pabalsta izmaiņas), un visa padsmit dažādu pabalstu sistēma varētu būt vienkāršota un ieviesta tās skaidra indeksēšana. Nozīmīga problēma ir arī pabalstu slazds, kad personai, palielinoties ieņēmumiem, faktiskie ienākumi nemainās, vai pat samazinās (pabalstu un atbalstu pēkšņās atcelšanas dēļ), kā rezultātā mazinās motivācija strādāt. Katram papildu nopelnītam eiro ir jāpalielina faktiskie cilvēka ienākumi.

Mans sapnis ir jaunā sociālās apdrošināšanas sistēma, ko saprot un kurai uzticas ikviens iedzīvotājs – jauns sociālais kontrakts.