Pilsēta pie upes — īsais vēstures kurss Viestura Kairiša interpretācijā
Ja iemet odzi skudru pūznī, pāris stundu laikā no tās paliek tikai balta skriemeļu rinda, atminas Gunara Janovska romāna Pilsēta pie upes galvenais varonis Ansis. Arī filmā ir šāda aina, kad Ansis (Dāvis Suharevskis) nolūkojas, kā milzīgā skudru armija īsā laikā iznīcina rakstaino čūsku. Iespējams, to var skatīt kā līdzību arī ar mazo Latgales pilsētiņu pie upes — katras jaunās varas un armijas ierašanās to noplicina, izārda un iznīcina tās cilvēkus.
Lai gan veidota pēc Janovska romāna motīviem, Viestura Kairiša filma nav tā ekranizācija. Gluži pretēji — izlasot grāmatu, veidojas precīzāka izpratne, cik brīvi Kairišs (viņš arī filmas scenārija autors) savērpis savu versiju, paņemot tikai svarīgākos Janovska stāsta elementus.
Piemēram, no romānā plaši aprakstītā Anša un viņa līgavas Naigas (Agnese Cīrule) ar pretošanās kustības dalībniekiem mežā pavadītā laika filmā palikusi tikai neliela un neobligāta epizode. Kairiša mērķis bijis cits un nepavisam viegls — ietilpināt divās stundās sarežģītu un strauji mainīgu vēstures posmu, nezaudējot fokusu un neizplūstot detalizētā vēsturiskā izklāstā.
Cauri žuburainajām Latvijas 30. gadu beigu un 40. gadu sākuma vēstures peripetijām skatītāju izved filmas «ass», tās galvenais varonis — daiļkrāsotājs Ansis. Režisors viņu rāda drīzāk kā vērotāju, ne aktīvu notikumu dalībnieku. Ansis mēģina distancēties no iesaistīšanās politiskajās norisēs, tikai retu reizi atļaujas dažus strupus un dusmīgus komentārus, piemēram, kad katoļu baznīckungs izvairās paslēpt ebreju bērnus. Kā ūdenszāle Ansis viegli viļņojas līdzi laikam un dažādajām varām, pārkrāsojot ielu plāksnītes atbilstoši valdošajam režīmam, bet neko būtisku nemainot ne savos uzskatos, ne dzīvesveidā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.