Vai mākam darīt labus darbus paši no brīvas gribas?

Ir gana daudz indikatoru un izpausmes veidu, kas liecina, ka sabiedrība ir nobriedusi, stabila un, jā, savā ziņā pat pašpietiekama un ilgtspējīga. Viens no šādiem izpausmes veidiem noteikti ir mūsu kā sabiedrības iesaiste vienā vai citā labdarības projektā. Cik aktīvi esam līdzdarboties ne tikai mūsu sabiedrības veidošanai, bet arī regulāru un šķietami nebeidzamu problēmu risināšanā. Piemēram, asins nodošanā – sniedzot citiem cilvēkiem ne tikai savu laiku, naudu vai mantu, bet pašu svarīgāko – dzīvību. Pat tad, ja pretī par to saņemam noteiktu labumu – apmaksātu brīvdienu un dažus eiro.

Šogad, vēl pirmssvētku laikā, vēl pirms regulārajiem Valsts Asinsdonoru centra uzsaukumiem, kārtējo reizi devos nodot asinis. Lai gan parasti asinis nododu vispārējām vajadzībām, šoreiz atsaucos uz kādu ierakstu Facebook, kur manas asinsgrupas asinis meklēja konkrēta cilvēka dzīvības glābšanai. Pirmo reizi divpadsmit gadu laikā man bija jāsēž rindā un jāgaida. Citas reizes Valsts Asinsdonoru centra gaiteņi ir tukši, klusi un šķiet, ka kabinetu durvju eņģes no to nelietošanas varētu ierūsēt. Bija patīkami redzēt un klausīties, kā satraukušies cilvēki, kas šo labo darbu veic pirmo reizi, sarunājas un mēģina saprast, kā pareizi aizpildīt anketas. Un tomēr.

No sarunām skaidri varēja noprast, ka centrālais šo cilvēku mērķis ir nevis paveikt labu darbu, bet iegūt brīvu darba dienu, lai pagarinātu svētku atvaļinājumu.

Tas man lika aizdomāties. Iespējams, pat vairāk nekā to vajadzētu. Un tomēr. Jā, ir reizes, kad labs darbs ir darāms tikai un vienīgi tāpēc, lai tas tiktu izdarīts. Taču ir arī gana daudz tādu reižu, kad darām un iesaistāmies, lai saņemtu kaut ko pretī. Svētku laikā, kā šis, visbiežāk tas ir gandarījums vai sirdsmiers. Uz vispārējā fona, uz vispārējās labo darbu aktivitātes arī es kaut ko izdaru, iesaistos. Un, iespējams, atpērkos. Savai sirdsapziņai. Lai atkal uz gadu tā liktu mani mierā. Un atkal uz gadu varētu dzīvot savu dzīvi, daudz nedomājot par to, kas notiek apkārt. Ne tikai ar tiem svešajiem cilvēkiem, bet nereti – arī ar tiem, kas man ir daudz tuvāki. Un tas ir tas, kas, manuprāt, nav līdz galam saprasts.

Kāpēc iesaistīties un darīt labu, tikai tad, kad visi par to runā? Kāpēc mēs nevaram paši būt aktīvi un negaidīt uzsaukumus, reklāmas, Dod pieci!, Eņģeļi pār Latviju un citas kampaņas?

Ko tas liecina par mums kā sabiedrību, ja labus darbus esam ar mieru veikt tikai tad, kad to pamudina pareizi un precīzi izplānotas reklāmas kampaņas? Vai labiem darbiem mūsu apziņā ir nepieciešams konkurēt ar pareizo zobu pastu, veļas pulveri, kas iztīra visus traipus pat zemā temperatūrā, un lētāko un labāko telekomunikācijas uzņēmumu? Jā, noteikti tā ir daudz plašāka tēma un vienā rakstā par to ir iespējams tikai klusi ieminēties un pārdzīvot. Tomēr, manuprāt, tā ir stipri nozīmīgāka tēma nekā ikdienā lielākā daļa – jā, nereti arī es – mēdzam par to aizdomāties.

Ja mēs vēlamies dzīvot veselā, nobriedušā un stabilā sabiedrībā, tad mums nepieciešams nedaudz vairāk kā tikai atsaukties sabiedrībā pazīstamu cilvēku un labu reklāmu aicinājumam. Tad ir nepieciešams mainīt mūsu domāšanas pamatus.

Tas, ko katrs no mums varētu sev laiku pa laikam vaicāt – vai mēs paši neredzam sāpes un problēmas, kas ir mums apkārt? Vai mēs patiešām savās ikdienas rutīnās esam tik neredzīgi, ka spējam tās ieraudzīt tikai tad, kad uz tām kāds norāda? Vai tas ir veselas un spriestspējīgas sabiedrības indikators? Manuprāt, nē. Manuprāt, tas rāda tikai vienu – mums ir vēl, kurp augt un ir kurp tiekties.

Manuprāt, tas ir nedaudz tuvredzīgi – iesaistīties tikai tad, kad mūs aicina un uzrunā. Ja mūs neuzrunā kāds vispārējs vai abstrakts labs darbs, tad piedāvāju paskatīties uz to vismaz šādi – jā, šodien palīdzība ir vajadzīgam kādam man svešam, nepazīstamam. Iespējams – gluži vienaldzīgam cilvēkam. Bet, ja nu rīt tā ir vajadzīga man vai kādam tuvam cilvēkam? Vai tad es būtu tikpat vienaldzīgs un neaktīvs? Vai arī tad man būtu vajadzīgs īpašs sabiedrībā pazīstama cilvēka aicinājums, lai kaut ko darītu? Diezvai. Domāju – pašiem esot šādā situācijā, noteikti redzētu to pavisam citādāk. Iespējams, ka pat sāktu aizdomāties par sabiedrības aizņemtību ar sevi, nevis iesaistīšanos labos un nesavtīgos darbos.

Protams, ir daudz un dažādi veidi, kā varam skatīties uz labiem darbiem. Un noteikti nebūs tā, ka tas mainīsies vienā dienā. Noteikti vēl gadiem labs darbs kādam būs sava veida indulgence. Citam tā varbūt būs atsaukšanās uz labi un nepieciešami izkalkulētu reklāmas kampaņu. Vēl kādam – iegūts konkrēts labums no līdzdarbošanās. Un tomēr, ja mēs esam pietiekami drosmīgi, lai paši veidotu sabiedrību, kurā dzīvojam un kurā dzīvos mūsu bērni, tad mēs nedrīkstam būtu reaktīvi un iesaistīties tikai tad, ja tiekam īpaši uzrunāti. Tad mums ir nepieciešams būt pietiekami drosmīgiem, lai paši domātu. Un ne tikai, lai domātu, bet arī – rīkotos.

Autore ir psiholoģe un pedagoģe