Promocijas process vai deviņi elles loki

Tiekoties ar izglītības un kultūras nozares darbiniekiem, decembra sākumā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) solīja, ka doktorantūras studenti promocijas darbus varēs rakstīt latviski, un arī darbu aizstāvēšana notiks latviski, svešvalodas aizstāvēšanā varētu tikt izmantotas tikai daļēji. Ideja par to, ka promocijas jeb doktora darbs jāizstrādā angļu valodā, radīja ļoti lietu sašutumu, tomēr patiesā problēma ir ārkārtīgā birokrātija promocijas procesā. Tā vietā, lai diskutētu par valodu, jāķeras klāt birokrātijas elles lokiem, lai ikviens doktorants savu pētījumu veiktu ar prieku, nevis bailēm.

Kopsavilkums kā pētījuma esence

Domāju, ka nevar mākslīgi uzspiest izvēlēties veikt pētījumu kādā noteiktā valodā. Izglītības likumā būtu jāveic grozījumi, kas ļautu pašam doktorantam izvēlēties, kādā valodā rakstīt un aizstāvēt savu pētījumu, jo katrā nozarē situācija var būt krasi atšķirīga.

Nenoliedzami, ir būtiski, lai Latvijā tapušos zinātniskos darbus varētu izvērtēt arī starptautiski, tomēr jāsaprot, ka darbu kopsavilkumos, kas visbiežāk ir angļu valodā, jau ir ietverta visa pētījuma esence. Piedaloties dažādu darbu izvērtēšanā ārvalstīs, no pieredzes varu teikt, ka ar to ir pietiekami, lai gūtu priekšstatu par pētījumu. Galvenais, lai recenzents ir kompetents attiecīgajā jomā. Tāpat jāņem vērā, ka promocijas darbs nav doktoranta vienīgā iespēja prezentēt sevi starptautiski. Līdz pētījuma aizstāvēšanai ir virkne starptautisku zinātnisko konferenču, kurās var piedalīties ar prezentācijām, rakstiem un referātiem.

Produktīva diskusija ar recenzentiem, nevis nāves bailes

Problēma, kurai patiešām vajadzētu pievērsties, nav valoda, bet gan promocijas procesa pārlieku lielā birokrātija. Doktorantam vispirms jāiesniedz promocijas darbs izskatīšanai katedras vai institūta sēdē, kam seko darba iesniegšana izskatīšanai promocijas padomes sēdē jeb priekšaizstāvēšana, tad darbu pārbauda plaģiāta sistēmā un notiek arī dokumentu paketes atbilstības pārbaude. Tikai pēc tā seko dokumentu paketes iesniegšana izskatīšanai Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisijā un promocijas darba aizstāvēšana promocijas padomes atklātā sēdē.

Iespējams, kādam šis process var šķist vienkāršs, taču realitātē promocijas posmi ir kā vairāki elles loki, turklāt process nav mainījies kopš neatkarīgas atjaunošanas laika. Uzskatu, ka promocijas process jāveido tā, lai zinātniskā grāda pretendentam veidotos diskusija ar recenzentiem, kuras mērķis ir pētījuma uzlabošana un pilnveidošana. Noteikti nevajadzētu veidoties situācijai, kad vienīgais, ko jūt jaunais pētnieks, ir nāves bailes.

Jauns modelis, bet novecojis personāls

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātais jaunais doktorantūras modelis arī paredz, ka jaunajā procesā katram promocijas darbam individuāli tiks izveidota promocijas padome piecu locekļu sastāvā un visi padomes locekļi būs promocijas darba recenzenti. No pieciem padomes locekļiem vismaz trīs nevarēs būt darba attiecībās ar konkrēto studiju programmas īstenošanā iesaistīto augstskolu un diviem no šiem trim locekļiem jābūt starptautiska mēroga ārvalstu recenzentiem.

Šeit rodas jautājums, vai modeļa izstrādātāji ir padomājuši, kādas izmaksas tas radīs augstskolām? Un, vai jaunais modelis varēs veiksmīgi darboties ar novecojušu personālu?

Tāpat jaunais promocijas modelis paredz, ka visu procedūru organizēs attiecīgās augstskolas doktorantūras skola jeb centralizēti izveidota struktūrvienība. Vairākās augstskolās patlaban šīs funkcijas veic fakultātes vai profesoru padomes, kas apvieno dažādu nozaru pārstāvjus, tāpēc doktorantūras skolas nepieciešamība nav tik viennozīmīga. Vai jaunais modelis neradīs vēl vienu lieku institūciju jau tā sarežģītajā birokrātiskajā procesā?

Viens no argumentiem, kas izskanējis no jaunā modeļa izstrādātājiem, ir nepieciešamība palielināt doktorantu skaitu. Šeit gan gribētu vērst uzmanību, ka doktorantūra nekad nav bijusi masu produkcija un lielāks skaits nenozīmē augstāku kvalitāti. Doktorantu skaita palielināšana neatrisinās visas problēmas, savukārt birokrātijas mazināšana un mūsdienīgs promocijas process noteikti sekmētu lielāku jauno zinātnieku aktivitāti.

 

Autore ir Biznesa augstskolas “Turība” profesore