Brexit nav beidzies

Briti sprieda: labāk briesmīgs Boriss nekā ilga breksitēšana. Tā ir sevis mānīšana

Pagājuši trīsarpus gadi kopš šokējošā Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, un šajā laikā briti tik ļoti noguruši no šī iracionālā, kaitnieciskā lēmuma nebeidzamās risināšanas, ka gatavi pieņemt jebkuru risinājumu, lai tikai šis murgs beigtos.
Tas ir viens no galvenajiem skaidrojumiem nelabojamā āksta un bezkaunīgā patiesības ignorētāja Borisa Džonsona grandiozajai uzvarai Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās 12. decembrī. Džonsons var stāstīt, kādas vien muļķības viņam ienāk prātā, par milzīgajiem ietaupījumiem un ekonomiskajiem labumiem, kurus Lielbritānija iegūs no «suverenitātes atgūšanas», izdomāt vistrakākās pasakas par Briseles «diktāta» uzspiešanu Londonai, visādi locīties, lai izvairītos no godīgas atbildes uz jautājumu, cik viņam ir bērnu, bet ir viens brīdis, kad vēlētāji viņam tic — kad viņš saka: «Novedīsim Brexit līdz galam.»
Tas bija Džonsona vēlēšanu sauklis, un tas arī bija viss, kas viņam bija vajadzīgs. Tāpat kā 2016. gadā izstāšanās atbalstītāju tiešais, bet nekonkrētais lozungs «Atgūsim kontroli!», Konservatīvās partijas maldinoši vienkāršais, toties emocionāli iedarbīgais solījums vēlētājiem radīja maldīgu drošuma un pārliecības sajūtu. Beidzot te ir cilvēks, kurš rīkosies izlēmīgi, un, pat ja rezultātā nāksies nedaudz savilkt jostas, tomēr labāk briesmīgs Brexit nekā nebeidzama breksitēšana.
Džonsonam arī gandrīz neticami laimējās, ka viņa galvenais pretinieks vēlēšanu kampaņā bija leiborists Džeremijs Korbins — viens no plašākā sabiedrībā nepopulārākajiem partiju vadītājiem Lielbritānijas vēsturē. Pilnīgi pietiktu ar Korbina krasi kreiso politiku, kas solīja plašu uzņēmumu nacionalizāciju un augstākus nodokļus, lai pārliecinātu nozīmīgu vēlētāju daļu, ka pat Džonsona cietais Brexit ir mazāks ļaunums par Korbina sociālismu. Tomēr Korbins, šķiet, nepalaida garām nevienu iespēju padarīt sevi vēl nepopulārāku. Viņš nespēja norobežoties no antisemītisma paša partijā un vainoja NATO Krievijas agresijā pret Ukrainu. Taču viņa lielākā kļūda bija nespēja skaidri definēt savu nostāju vienīgajā jautājumā, kas šajās vēlēšanās bija svarīgs. Korbinam jau izsenis nav patikusi ES, kuru viņš uzskata par lielkapitāla sazvērestību, turklāt daudzi strādnieku šķiras leiboristi balsoja par Brexit, tāpēc Korbins negribēja izvirzīt savu partiju kā skaidru alternatīvu Džonsonam un viņa programmai. Savukārt viennozīmīgi atbalstīt izstāšanos nozīmētu zaudēt lielo skaitu vēlētāju, kuri bija par palikšanu ES. Korbins izvēlējās neizvēlēties. Viņš solīja otru referendumu, bet izvairījās atklāt, kā viņš pats tajā balsotu.
Ir vecs, bet patiess teiciens — nevar uzvarēt kaut ko ar neko. Ja pašpārliecinātiem meliem liek pretī svārstīgu nenoteiktību, meli triumfē.
Konservatīvie tagad svin lielāko uzvaru vēlēšanās kopš Mārgaretas Tečeres laikiem, bet leiboristi — sliktāko rezultātu kopš 1935. gada. Sagrauts viņu «sarkanais mūris», strādnieku šķiras apdzīvotie reģioni Anglijas vidienē un ziemeļos, kur Oksfordas beidzēja Džonsona bļaurie vārdi par «suverenitāti» izrādījās daudz iedarbīgāki nekā Korbina solījumi pārdalīt bagātnieku mantu.
Tagad ir skaidrs, ka Lielbritānija 31. janvārī izstāsies no Eiropas Savienības.
Tomēr pat tad Brexit nebūs «novests līdz galam». No 1. februāra Lielbritānijai nebūs pārstāvju ne Eiropas Komisijā, ne parlamentā, tomēr atbilstoši izstāšanās līgumam tā paliks daļa no vienotā tirgus vismaz līdz 2020. gada 31. decembrim. Līdz tam būtu jāvienojas par līgumiem, kas regulēs ekonomiskās attiecības starp Lielbritāniju un ES, tajā skaitā par preču un pakalpojumu tirdzniecību, par zvejas tiesībām, par aviosatiksmi, par kravu pārvadāšanu, par datu apmaiņu, par finanšu tirgiem.
Sarunas par krietni ierobežotāka apjoma brīvās tirdzniecības līgumu starp ES un Kanādu ilga piecus gadus. Džonsons plāno tuvākajā laikā pieņemt likumu, kas aizliegtu sarunām ar ES turpināties pēc 31. decembra, tātad ilgāk par vienpadsmit mēnešiem. Ja tajā laikā nebūs iespējams panākt vienošanos, Lielbritānija un ES atkal atradīsies uz tās pašas «cietā Brexit» aizas malas, kurai pēdējā gada laikā jau pāris reižu bīstami tuvojās. Bet, ja tomēr izdosies ātri vienoties par tirdzniecības sakariem, tas notiks uz daudzu Lielbritānijas uzņēmēju rēķina, kuriem vairs nebūs iespējams brīvi piekļūt ES tirgum, un nesīs lielus zaudējumus britu tautsaimniecībai.
Ar to Džonsona uzvaras potenciāli postošās sekas nebeidzas. Brexit uzvara Anglijā izsaukusi asu pretreakciju Skotijā, kur solījums panākt otru referendumu par neatkarību nodrošinājis Skotu nacionālajai partijai 48 no 59 deputātu mandātiem. Savukārt Džonsona līgums ar ES nozīmēs muitas robežas ieviešanu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, kas uzmundrinās katoļus, saniknos protestantus un draud izjaukt trauslo pamieru starp abām kopienām vēl aizvien sprādzienbīstamajā reģionā.
Džonsona ievēlēšana nesīs jaunus satricinājumus Lielbritānijai. Žēl noskatīties, kā savulaik lepna valsts var sev nodarīt pāri.