Izskatās, ka pirms pāris mēnešiem Vatikāna finanšu tīrības uzraugi ar Latvijas VID vadītāju Ievu Jaunzemi gluži vai saskaņojuši uzlidojumus katoļu baznīcas vienībām. Latvijas VID veica reidus mūsu katoļu baznīcā un atrada it kā pārkāpumus dažu desmitu tūkstošu eiro vērtībā. Savukārt Romā summas, protams, ir stipri lielākas. Vatikāna Finanšu informācijas iestāde – tātad neatkarīgais oficiālais uzraugs – pētīja kādu aizdomīgu Vatikāna finanšu investīciju darījumu Londonā. Vatikāns (neveiksmīgi) ieguldījis 150 miljonus eiro luksusa nekustamajos īpašumos, samaksājot desmitiem miljonus starpniekiem. Pats Vatikāns šādu “pētīšanu” acīmredzot uztvēris “sensitīvi” – tā žandarmi veica uzlidojumu šī neatkarīgā finanšu uzrauga birojā, izdarot sava veida atbildes gājienu.
Moneyval ir centrālā vadzvaigzne ne tikai Latvijai un izraisa galvassāpes daudz nopietnākiem finanšu pasaules spēlētājiem, arī Vatikānam. Nebūtu ļoti jābrīnās, ja šī EP ekspertu komisija izteiktu pārmetumus pāvesta valsts prokuroriem par faktiski nekādiem panākumiem aizdomīgu finanšu izmeklēšanā un naudas atmazgāšanas tiesas procesos. Moneyval vērtētāji nākamgad ieradīsies arī Vatikānā, un ticami, ka, līdzīgi kā agrāk, arī šoreiz tiks fiksēts neliels progress cīņā pret naudas atmazgāšanu.
Progresīvisms ir vadošā līnija
Latvijā katoļu baznīcas vadība izteica tikai verbālu nosodījumu agresīvai VID darbībai. Te vēl jāatceras, ka arī KNAB veica savu šīs konfesijas auditu, meklējot pārkāpumus pirms parlamenta vēlēšanām. Ja vēl pieliek klāt kriminālprocesu pret priesteri Zeiļu vai daudziem nepatīkamās atmiņas par kādreizējo sadarbību ar čekistiem, tad viegli secināt, ka šī baznīca tiek pakļauta lielam spiedienam.
Paralēli tam fonā pa retam vēl skan runas un spriedumi par to, ka valsts un baznīca it kā esot nošķirti un valstij nevajagot jaukties baznīcas lietās. Daudzas norises “reālajā” dzīvē neapstiprina to, ka šī būtu abpusēja nostāja. Katoļu baznīca varbūt arī “neiejaucas valstī”, bet katrā ziņā metodiski valsti ietekmē un daudzās tēmās pat vada, diktējot pareizos risinājumus centrālajos politiskajos tematos.
Patlaban katoļu baznīcas galva ir vairāk nekā politiski aktīvs un pat negaidīti progresīvisks. Tas šķiet dīvaini un “svaigi”– katoļu baznīca (vismaz parasto stereotipu un aizspriedumu līmenī) asociējas ar konservatīvām vērtībām. Pāvests Francisks iestājas par klimata politiku un soļo vienā solī ar Eiropas Komisijas jauno vadību. Viņš komentē Grētu Tūnbergu, kas ir viena no klimata un vides politikas karognesējām.
Pāvests nosoda nacionālismu – vēl vienu vērtību, kas drīzāk asociējas ar konservatīvismu nevis mūsdienu “progresīvismu”. Augusta sākumā pāvests kārtējo reizi skaļi iestājās par vienotu Eiropu un izteica savas bažas par nacionālismu, kas esot izolacionisms.
Viņš tikpat skaidri aicina integrēt migrantus un bēgļus, aizstāv iebraucējus musulmaņus un, protams, arī homoseksuālas personas. Pāvests varētu ar izpratni atsaukties vairāku bīskapu lūgumam atcelt to gandrīz tūkstoti gadu pastāvējušo tradicionālo kārtību, saskaņā ar kuru precēti vīrieši nevar veidot katoļu priestera karjeru.
Pilnam “progresīvisma” politikas komplektam katoļu baznīcas galva asi – kā reti kurš politiķis – norāda, ka oglekļa izmešu cenas ir “būtisks” instruments, lai cīnītos ar globālo sasilšanu. Tas nozīmē, ka vides un klimata piesārņotāji ir jāsoda. Jūnija vidū, uzrunājot enerģētikas firmu vadītājus, viņš prasīja radikālas enerģētikas politikas pārmaiņas, lai samazinātu oglekļa izmešus.
Pāvesta 2014. gada septembra vidū pie Venēcijas teiktie vārdi par to, ka trešais pasaules karš jau ir sācies bez formāla kara pieteikuma, tika plaši citēti un interpretēti medijos.
Paužot skaidru nostāju aktuālās politikas jautājumos, pāvests demonstrē, ka ir nostājies vienā partejiskā pozīcijā. Tā droši vien ir laba ziņa Latvijas “Par” un progresīvo partijām, bet ne tik laba ziņa tām partijām, kas sevi uzskata par konservatīvām. Tomēr kopumā labāk ir zināt, kāda tieši ir vadošā partijas līnija, nevis to nezināt un sekot maldugunīm. Visaugstāko cieņu pāvestam.
Vatikāna konceptuālais gars
Lai ietekmētu “valsti” pareizajā virzienā, protams, katoļu baznīca kā instrumentu izmanto ne tikai pāvesta publiskās runas. Vēl pirms vairākiem gadu desmitiem Eiropas Savienībā tika izveidota Eiropas bīskapu konference, kas līdzās citām katoļu institūcijām un organizācijām metodiski ietekmē Eiropas politiku. Pat Igaunijā, kur katoļu tikpat kā nav nemaz, Opus Dei ir viena no organizācijām, kas visčaklāk regulāri apmeklē parlamentu.
Katoļu baznīca savu Eiropas idejiskā līdera lomu spilgti demonstrēja 2000. gadu sākumā, publicējot ziņojumu “Pasaules pārvaldība: mūsu atbildība par to, lai globalizācija būtu iespēja ikvienam”, kurā tā piedāvā izveidot pasaules pārvaldības grupu, aprakstot, kam šajā pasaules “valdībā” būtu jāietilpst. Ziņojuma tapšanā piedalījās British Petroleum, Citibank, Pasaules tirdzniecības organizācijas vadītāji. Analītiķi norādījuši, ka tas ir programmatisks dokuments – te Vatikāns nostājas vienotas Eiropas pusē, un tāpēc noraidījums nacionālismam ir loģiski saprotams un nekādi nav nejaušs. Šī ziņojuma centrālās tēzes par pārnacionālu pārvaldību tā laika pāvests eskalē 2008. gada enciklikā “Caritas in Veritate”, kas sagadīšanās rezultātā publicēta tieši pirms tā gada G8 konferences.
Pāris gadus vēlāk 2011. gadā pāvesta Taisnības un miera padome secina, ka dominējošā Breton-Vudsas sistēma vairs nedarbojas un ierosina izveidot tādu kā pasaules centrālo banku, lai pārraudzītu globālo finanšu jomu (skat. konceptuālo dokumentu “Pretim starptautiskās finanšu un monetārās sistēmas reformai”).
Šo dokumentu jālasa lēnām un divreiz, lai aprastu ar neparastu domu, ka katoļu baznīcas galva izsaka tik fundamentālus secinājumus par tādu no ticības lietām it kā tālu tēmu kā finanšu pasaules uzbūve. Ja kādam tiešām joprojām ir vēl šaubas par dolāra pasaules norietu – tad ar steigu jālasa pāvesta vēstījumi.
Lieki minēt, ka arī tehnoloģiski katoļu baznīca strādā pareizi – gan intensīvi ietekmējot vadošās institūcijas Eiropas Savienībā, gan veicot noturīgu propagandistu darbu parasto ticīgo sabiedrībā.
Pretoties baznīcas vadošai lomai
Uz šī fona Latvijas VID vai KNAB interese par katoļu baznīcas naudas lietām un ideju “neatļautu” it kā popularizēšanu pirms vēlēšanām situatīvi varbūt ir saprotama, tad pareizajā koordināšu sistēmā tā neizskatās pārāk samērīga un pareizā vietā, atceroties, ka šai baznīcai ir vadoša loma Eiropas Savienības jeb mūsu kopējās “valsts” pārveidošanā.
Protams, ka tas nav nekas jauns – Vatikāns un katoļu baznīca gadu simtiem ietekmē un vada “valsti” kā laicīgo institūciju un tāpēc nepārtraukti piedalās varas pārdalē.
Viena no pirmajām lielajām garīgās un laicīgās varas saķeršanās reizēm saistās ar franku karaļa Dagoberta II noslepkavošanu 679.gadā, kas it kā esot notikusi ar Romas baznīcas bīskapu iesaisti. Viņš bija Svētās Romas imperators, attiecībā uz kuru bija atļauts lietot īpašo “Jaunā Konstantīna” titulu. Šo titulu Merovingu dinastijas franku karaļi drīkstēja lietot saskaņā ar savu līgumu ar Romas baznīcu, ko 469.gadā karaļnama vārdā ar baznīcu parakstīja vēl Hloviss I, pretī dodot šīs dinastijas uzticību Romas baznīcai.
Dagoberta nāve ir viena no pašām mitoloģizētākajām mistērijām. Viņš – šķietami – bijis pēdējais Merovings. Šeit fakti satiekas ar leģendu. Tā vēsta, ka Merovingi esot bijuši Jēzus tiešie pēcnācēji un tātad patiesās ticības nesēji. Leģenda ir nepierādīta, bet joprojām dzīva. Nākamās – Karolingu – dinastijas karaļi savā statusā tika iesvaidīti jau ar daudz lielāku Romas baznīcas “vadošo” lomu. Līgums ar Merovingiem bija lauzts. Viegli iedomāties, ka šādu notikumu scenārijā Dagobertu II nevarēja nepasludināt par svēto. Romas baznīca savu varu nostiprināja.
Baznīcas un valsts attiecības vēsturē bijušas sarežģītas – nošķirtībā vai nē (un tās būtu aprakstāmas vismaz sešos sējumos nevis šādā īsā rakstā). Kāpēc gan katoļu baznīca nemācētu vadīt un virzīt “valsti” tagad, ja ir gadsimtiem gara pieredze savu interešu realizācijā, situatīvi instrumentalizējot gan konservatīvos, gan progresīvos Par-istus? Jo rezultāts taču būs mūsu visu – eiropiešu un cilvēces – kopējais labums.
Vienīgi, attiecībā uz tām valstīm, kuras nu ļoti grib baznīcu nošķirt no valsts, varbūt zināmā mērā elegantāk ir – kā rāda pēdējie pāris gadu desmiti – vadošos norādījumus sūtīt caur Briseli.
Autors ir konsultāciju uzņēmuma Meta Advisory direktors
Pagaidām nav neviena komentāra