Ilustrācija — Sanita Skalbe
Stāsts
Vectēvs Rihards Anna III prata lidot. Uzvilcis savas miesaskrāsas garās apakšbikses un izstiepis uz priekšu dūrē sažņaugtu roku, viņš mēdza auļot pa pagalmu saukdams: «Heisā hopsā un uz priekšu!» Tolaik viņš gan vairs lidot īsti nespēja. Vien palēcienā uz brīdi ieķērās gaisā, pirms atkal nokrita uz cietās zemes.
Pa īstam mans vectēvs lidoja kara laikā. Ļoti agrās rīta vai vēlās krēslas stundās viņš apvilka piegulošu formastērpu un mākoņu aizsegā izlūkoja ienaidnieka pozīcijas. Kluss un nemanāms lidoja tik augstu, ka no zemes tik tikko bija saskatāms, bet pats redzēja visu. Katru ielu, katru namu, katru ceļu, katru zirga pajūgu un katru tanku, kas līdz pusei iestidzis purva dūkstī. Tā lidodams, vectēvs kartēs atzīmēja ierakumu līnijas, artilērijas izvietojumu, kājnieku barakas, medicīnas teltis, apgādes līnijas, smagās bruņutehnikas pārvietošanos, upes un ceļus, un virsnieku prieka mājas.
