Sabīne Košeļeva. Vientulības ministrija. Zvaigzne ABC, 2019.
Mūsdienu autors ir kā traģikomisks tēls: nevar rakstīt, jo nav darbam piemērotu apstākļu, tomēr nevar arī nerakstīt; būtībā tas ir citplanētietis, tomēr reizēm uzvedas kā gluži parasts pilsonis, kurš uz brīdi emigrējis no savas rakstniecības pasaules.
Šo kaut kur lasīto raksturojumu allaž paturu prātā, iepazīstot attiecīgā rakstnieka otro grāmatu, jo nojaušu — pirmās grāmatas tapšanai atvēlēti vismaz pāris mierīgi gadi, un, tai izrādoties veiksmīgai, izdevējs, draugi un lasītāji mudinājuši rakstīt nākamo.
Sabīnes Košeļevas pirmā grāmata Rīga—Maskava (2015) pārsteidza ar drosmi no jauna un atkal runāt par banālām mūsdienu cilvēku attiecībām, arī ar netiešu atzīšanos, ka viņas paaudze vairs īsti neizprot Latvijas okupācijas sāpes. Īsromānā autore izpaudusies aizkustinoši haotiski, un redzams, ka bijušas emocionālas grūtības to pabeigt. Tas nemazina, bet varbūt pat akcentē to, ka Rīga—Maskava formas un satura ziņā pretendēja uz paaudzes manifesta titulu, jo «krievs», kuru iemīl, tajā nav tikai cilvēks, bet gan saldena melanholija.
