Kāpēc vispār ar to ņemties?

Eseja

Reiz es saņēmu sirsnīgu vēstuli no Grētas Hofstēnas; tas bija manu rakstnieka gaitu pašā sākumā, pagājušā gadsimta 80. gados. Viņa bija mani uzaicinājusi nolasīt lekciju Bonas tautas augstskolā Austrumgotlandē — vasaras seminārā, ko rīkoja biedrība Kristieši par sociālismu. Es gan nebiju ne sociālists, ne arī vērā ņemams kristietis, taču biju sarakstījis grāmatu par zviedru vides kustību, tā man bija pati pirmā, un par to arī es runāju seminārā. Pēc dažām dienām pienāca vēstule no Grētas Hofstēnas, kurā viņa man pateicās par līdzdalību, kas esot atzinīgi novērtēta, un noslēgumā deva man labu padomu.

Pašrefleksija, viņa rakstīja, reizēm ir gluži vērtīga, taču tad, ja cilvēks izstāsta par sevi pārāk daudz, cena par to var izrādīties pārlieku augsta. Šī bija viena no tām vēstulēm, ko nekad neaizmirsīšu.

Mans Bonas priekšlasījums laikam pārsvarā bija sanācis par rakstnieku un viņa kaislībām. Cik vien sevi atminos, bailes no uzstāšanās ir spiedušas mani likt visu uz vienas kārts, un taisni tai brīdī, kad panika atlaižas — kas allažiņ notiek, kad jau stāvu uz skatuves —, atvieglojums ir tik liels, ka es nevairos kļūt personisks un izsperu kaut ko tādā stilā, ka man jau tā vides kustība ir pie vienas vietas, ja vien jūs mīlat mani. Redzat mani. Varbūt ne gluži tādiem vārdiem, bet uz to pusi. Motivācija, kāpēc kaut kas tiek sacīts vai rakstīts, pats dzenulis, mani parasti interesē vairāk nekā faktiskais saturs — «kāpēc» vienmēr gūst virsroku par «kas» —, un daždien es šo zinātkāri pavēršu iekšup. Tātad: kāpēc vispār ar to ņemties?

Grēta Hofstēna piederēja pie citas paaudzes. Turklāt, es tā iztēlojos, viņa bija gan ticīga, gan tikpat kreisi noskaņota kā tolaik, 70. gadu sākumā, kad strādāja par galveno redaktori žurnālā Folket i Bild / Kulturfront, kas atmaskoja IB lietu [IB bija slepens zviedru izlūkdienests, kurš cita starpā ievāca informāciju par komunistiem], un šī kombinācija droši vien nav labākā augsne paškritiskiem prātojumiem par cilvēka iekšējiem virzītājspēkiem. Varbūt viss ir tieši tik vienkārši, ka mani laikabiedri daudz vairāk spoguļojas sevī nekā viņējie un mana motivācija izriet no tā, bet man ir aizdomas, ka atbilde uz pirmītējo jautājumu ir krietni sarežģītāka. Katrā ziņā es nespēju to neuzdot, kaut vai tāpēc, lai nepaliktu kaunā.