Ilustrācija — Anna Zvaigzne
Eseja
Reiz es saņēmu sirsnīgu vēstuli no Grētas Hofstēnas; tas bija manu rakstnieka gaitu pašā sākumā, pagājušā gadsimta 80. gados. Viņa bija mani uzaicinājusi nolasīt lekciju Bonas tautas augstskolā Austrumgotlandē — vasaras seminārā, ko rīkoja biedrība Kristieši par sociālismu. Es gan nebiju ne sociālists, ne arī vērā ņemams kristietis, taču biju sarakstījis grāmatu par zviedru vides kustību, tā man bija pati pirmā, un par to arī es runāju seminārā. Pēc dažām dienām pienāca vēstule no Grētas Hofstēnas, kurā viņa man pateicās par līdzdalību, kas esot atzinīgi novērtēta, un noslēgumā deva man labu padomu.
Pašrefleksija, viņa rakstīja, reizēm ir gluži vērtīga, taču tad, ja cilvēks izstāsta par sevi pārāk daudz, cena par to var izrādīties pārlieku augsta. Šī bija viena no tām vēstulēm, ko nekad neaizmirsīšu.
