Ilustrācija — Estere Betija Grāvere
Stāsts
Kuce rej. Izcirtumā virs dambja laikam ganās stirnas. Uzlieku ūdeni kafijai un iešu uzmest skatu pagalmam.
Ir jauka pievakare; saule pamazām izgaist ielejā, kas ir visnotaļ gleznaina, lauku mājas tajā labi uzturētas, paviļas noslaucītas un izrotātas ar visādiem ķiņķēziņiem, un, jo dziļāk Vācijā, jo tās gaišākas un siltākas. Nezinu, kā īsti pateikt, bet, jo dziļāk ejat pa ieleju lejpus aizsprostam, it sevišķi, kad pārejat robežu, jo vieglāk ievilkt elpu.
Kaut kur uzkalnā rej stirnu buks, tāpēc kuce tā plosās. Interesanta lieta — stirnas pat pēc robežu atvēršanas vienkārši nelien iekšā Vācijā. Kad šeit stāvēja dzelzs priekškars, viņas uz turieni netika, tur bija pie strāvas pieslēgts žogs, no kura laukā šāvās apgaismošanas raķetes, kad tam kāds piedūrās, un, tā kā stirnas apgūst teritoriju no mātēm atkarībā no tā, uz kurieni viņas vadā, tad čehu stirnas joprojām staigā pa Čehiju un vācu — pa Vāciju. Vācu stirnu buks vis čehu stirnu neaplēks, ko tu nudien nespēj saprast.
