Tadeušs Ruževičs (Tadeusz Różewicz, 1921—2014) ir viens no tiem poļu 20. gadsimta autoriem, par kuriem saka: arī viņam vajadzēja Nobela prēmiju. Ruževiča publikācijas Domuzīmē starp Miloša, Šimborskas un Herberta dzejoļiem vēl pietrūka. Dzejā debitējis trīsreiz: kā Krakovas avangarda pārstāvis kultūras presē, kā pagrīdes autors kara laikā un pēc kara ar krājumu Nemiers (1947) un Sarkanais cimds (1948), no kura arī šis dzejolis. Laiki, par laimi, ir mainījušies. Šaubas gan ne.
Cik labi Varu lasīt
mežā ogas
Domāju
Nav vairs meža un ogu.
Cik labi Varu gulēt
Koka ēnā
Domāju kokiem
Nav vairs ēnas.
Cik labi Esmu ar tevi
Tik ļoti sitas sirds
Domāju cilvēkam
Vairs nav sirds.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.