Pirms trim gadiem divas meitenes, ar kurām kopā mēdzu skriet, novembra sākumā pasauca mani līdzi uz roņu jeb ziemas peldētāju sezonas atklāšanas pasākumu. Peldkostīmu paķēru, bet braucu tikai ziņkārības pēc — kādi ļaudis, par ko jokojas, cik skaļi spiedz, lecot aukstā ūdenī. Bet, kad roņi bez garām runām un svinīgām dziesmām turpat pludmalē meta nost siltās jakas un metās ūdenī, nokaunējos palikt lūriķos. Neslēpšu, bez sajūsmas vilkos uz telti, kas bija uzslieta kautrīgākajiem, un drebinādamās izģērbos, lai uzšņorētu sev divas par bikini dēvētas lupatiņas. Ielīdu ledusaukstajā ūdenī, šausmās ieplestām acīm un sakniebtām lūpām izmetu mazu līkumu un steigšus diebu atpakaļ. Kāds par godu sezonas atklāšanai teltī bija uzlicis diskomūziku, un, tai kaitinoši dārdot, ģērbos. Man blakus — veca tantiņa. Āda uz kauliem nokarājās sīkos volāniņos, bet viņa trakās mūzikas pavadībā, lēnām ģērbdamās, priecīgi dejoja. Acis zem sirmajiem matiem bija tik laimīgas un spožas! Tieši tajā brīdī nolēmu vismaz vienreiz nedēļā ielīst aukstajā ūdenī. Tobrīd man šķita, ka ceļš uz laimi ved caur āliņģi.
Vismaz reizi nedēļā
Ziemas peldētāja Gunita Nagle (baltajā cepurītē) nāk laukā no Lielupes.
Foto no privātā arhīva
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.