Starptautiskie mediji atgādina Marisa Jansona (1943—2019) izcilos nopelnus pasaules koncertzālēs, bet mūsu pēdējā sarunā viņš sapņoja vēl muzicēt Rīgā
Orķestris ir diriģenta laime un traģēdija. Tas var sagādāt visspēcīgāko gandarījumu, bet bez orķestra diriģents mirst, jo ģenerālis bez armijas nav ģenerālis. Mariss Jansons to zināja un 30. novembrī, Andreju un Andru dienā, Providences aicināts devās mūžībā. Gluži kā grieķu varonim Ahilejam, papēdis arī viņam kļuva par vājo vietu. Koncertu atteikumi skumdināja mūziķus un klausītājus, bet visvairāk diriģentu pašu, tāpēc gadu desmitos dedzinātā sirds uzliesmoja kā oranži dzeltenā tulpe Mariss Jansons.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.