Nesen ordinētā mācītāja Rudīte Losāne ģimeni un baznīcu salīdzina ar putnu, kam vajadzīgi divi spārni, lai lidotu. Viens ir vīrišķais, otrs sievišķais spārns. Pēc ilgu gadu kalpošanas Latvijā kā evaņģēlistei, mācītāja palīdzei un cietuma kapelānei, viņa ordinēta mācītājas amatā. Un, tēlaini izsakoties, nonākusi vanaga spārna ēnā
Viņas balss ir līdzīga Vairas Vīķes-Freibergas balsij. Ja aizvērsi acis, pat neuzminēsi, kura no šīm izcilajām sievietēm ar tevi runā. Tā ir klusa, bet noteikta balss, kas liek ieklausīties.
27. oktobrī Rudīte Losāne Cīravas baznīcā tika svinīgi ordinēta par mācītāju. Ordināciju veica LELBĀL jeb Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas. Tas notika pēc 20 gadus garas, uzticamas kalpošanas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai jeb LELB. Tagad Rudīte vairs nevar, kā līdz šim, vadīt dievkalpojumus Vangažu draudzē, kas piederīga LELB. Sieviešu ordinācija Latvijā ir tēma, par kuru, šķiet, vairs pat negribas runāt. Bet varbūt vajag?
Abi Rudītes vecāki bijuši izsūtījumā, jo strādāja par sakarniekiem ar pretpadomju kustību — mežabrāļiem. Iepazinās Kazahstānā. Viņi nebija reliģiozi, bet varbūt neuzdrīkstējās, jo «pantu» un konfliktu ar padomju varu jau bija gana. Ceļu pie Dieva Rudīte sāka meklēt pēc dēla piedzimšanas 1989. gadā, kad bērnam noteica smagas, kā vēlāk izrādījās — aplamas diagnozes. Viņa ieguva maģistra grādu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. 2004. gadā pēkšņi saslima un nomira Rudītes meita. Tas viņas ceļus ar Dievu nevis izšķīra, bet satuvināja. Gandrīz 20 gadus viņa ir evaņģēliste un Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne, kā arī cietuma resocializācijas programmas Mirjama vadītāja.
Kamēr vāru tēju, Rudīte pa tālruni organizē filmas Dvēseļu putenis seansu ieslodzītajām. Tieši 18. novembrī uz cietumu pie Mirjamas meitenēm gatavs atnākt pats filmas režisors — brīvdienā, valsts svētkos! Kā jūs to panācāt, izbrīnīta jautāju. Man parasti neviens neatsaka, tikpat izbrīnīta atbild Rudīte. Viņas slepenā aizraušanās ir kinoloģija un suņi. Viņas sirds aizraušanās ir dzeja, iznākuši četri dzejoļu krājumi (Dieva asara, Uguns smaržas, Dvēseli tecinu zelta traukā un Sāļais medus). Pirms fotografēšanās viņa kaklā uzkar mācītājas krustu. Jo tas ir svarīgi. Skatiens ir tiešs un mirdzošs.
Kā mainījusies jūsu sajūta un dzīve pēc ordinācijas mācītājas amatā? Varbūt kalpošana Dievam ir misija un dzīves princips, kas nepakļaujas amatu pārmaiņām?
Protams, sajūta ir mainījusies! Tiku ordinēta baznīcā, klātesot lielai daļai LELBĀL mācītāju. Mani ordinēja šīs baznīcas bīskape, bija sapulcējušies 150 liecinieki, kuru klātbūtnē Dieva priekšā apliecināju, ka uzņemos šo atbildību — veikt mācītājas pienākumus. Ar jauno statusu man vēl jāaprod.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.