Vai solis segregācijas un elitārisma virzienā?

Aizpagājušonedēļ, 14. novembrī, sociālos tīklus pāršalca šokējoša ziņa — izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) rosina no nākamā gada augstskolās budžeta vietas piešķirt tikai tiem skolēniem, kuru vidējā atzīmē nav zemāka par 7 un kuriem nav nevienas nesekmīgas atzīmes.

Izglītības un zinātnes ministrija argumentē, ka “vidējā atzīme parāda skolēna motivāciju gada garumā”.

Šis solis uzskatāms par segregāciju un elitārismu. Šķiet, ka izglītības ministre nav ņēmusi vērā, kas vispār veido vidējo atzīmi.

1. Mācību priekšmetu skaits skolā, jo īpaši vidusskolā, ir starp 11 un 18. Tie ir visdažādāko jomu priekšmeti, sākot ar valodām un literatūru un beidzot ar dabaszinātnēm, ķīmiju un fiziku. Priekšmeti tiek apgūti pietiekami sarežģītā līmenī — ļoti daudzi pieaugušie pēc vidusskolas “apgūto” aizmirst un pēc tam nav spējīgi palīdzēt saviem bērniem, jo tas, ko māca vidusskolā, nav vidusmēra cilvēka līmenis.
2. Lielākajā daļā skolu nav iespējams izvēlēties sev patīkamos/vajadzīgos priekšmetus. Tajās skolās, kur ir iespējama izvēle, tā ir ierobežota. Piemēram, ja jaunietis izvēlas padziļināti apgūt ķīmiju, tas nozīmē, ka ķīmijas mācību stundu skaits vidusskolā būs sešas nedēļā, bet citi priekšmeti, piemēram, matemātika, — par vienu mācību stundu mazāk nekā vidusmēra skolēnam. Rezultātā jaunietis vienalga ir spiests mācīties visus priekšmetus, tikai nedaudz vairāk laika atveltot sevi interesējošam priekšmetam.
3. Ļoti daudzi skolēni nemaz nevar izvēlēties sevi interesējošo interešu loku. Ir skolas, kurās māca tādus mācību priekšmetus kā psiholoģija un politika, bet tā tas nav visās skolās. Lielākoties “novirzieni” fokusējas uz angļu valodu vai dabaszinātnēm, un skolēni ar citādāku interešu loku ir spiesti pielāgoties vienam vai otram variantam.
4. Katrā mācību priekšmetā skolotāji pieprasa izcilību. Tiek uzdoti mājasdarbi, prezentācijas, referāti, 11. klasē arī zinātniskās pētniecības darbs (ne visās skolās tas ir obligāts), kontroldarbi ir bieži un dažkārt sanāk, ka vienā nedēļā jāraksta kontroldarbi gandrīz visos mācību priekšmetos. Skolēnam jābūt spējīgam sadalīt savu laiku starp visiem padsmit priekšmetiem, turklāt būt vienlīdz spējīgam visos.
5. Diemžēl skolotāji ne vienmēr ir objektīvi, izliekot atzīmes. Šī situācija joprojām nav atrisināta ar visās Latvijas skolās vienotiem vērtēšanas kritērijiem un standartiem. Pat ja formāli skolā ir vērtēšanas kritēriji, tas neattur skolotājus no neobjektivitātes, piemēram, tādus skolēnus, kas izskatās vai izturas kā “teicamnieki”, vērtēt augstāk, bet tādus, kuriem neinteresē mācību priekšmets, vērtēt zemāk. Bieži skolotāji atzīmes izmanto arī par soda veidu.
6. Jāpiekrīt ministrei, ka centralizēto eksāmenu atzīmes nav objektīvākais kritērijs, pēc kura vērtēt (un atzīmes ir vēl neobjektīvāks) topošos studentus. Tāpēc jāsāk risināt vidusskolas kvalitātes problēmas un jāievieš izvēles grozu sistēma (Skola2030). Jāsāk individuālāk pieiet vidusskolas izglītībai, un tad arī var domāt, kā atlasīt augstskolām tos, kuri ir motivētāki tieši savā jomā.

Svarīgākais, ko ministre ir aizmirsusi, ir tas, ka ne visi skolēni nāk no turīgām, veselīgām ģimenēm.

• Ir jaunieši, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm. Lai gan valsts atbalsta trūcīgās ģimenes, šis atbalsts ir niecīgs. Šiem skolēniem bieži nav pieejams internets un dators, kas ir nepieciešams tik daudzu mācību priekšmetu veikšanai, un mājās ir jādomā gan par ēšanu, gan par to, kā silti saģērbties. Ir gadījumi, kad jaunieši ir spiesti palīdzēt vecākiem, un paši strādā. Apvienot darbu ar vidusskolu ir ļoti grūti — šie jaunieši mēdz gan kavēt stundas, gan nākt ļoti vēlu mājās, tādējādi neesot spējīgi sagatavoties kontroldarbiem vai veikt mājasdarbus.
• Ne visi jaunieši nāk no labvēlīgām ģimenēm. Jā, šis jautājums mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par tabu —, Dievs nedod, kāds aizrādīs vecākiem, kā audzināt viņu bērnus. Bet tā ir realitāte — ir milzumdaudz bērnu, kuri dzīvo vardarbīgās ģimenēs, kuru vecāki ir alkoholiķi vai narkomāni, garīgi nestabili vai vienkārši nerūpējas par saviem bērniem. Šie bērni dzīvo pastāvīgā stresā, bieži baidās atrasties mājās un, protams, nav spējīgi kārtīgi sagatavoties skolai.
• Ja vidusskolā gadījās noķert gripu un vismaz nedēļu palikt mājās un veseļoties, visticamāk, ka sanāca nokavēt ļoti daudz no mācībām, sapelnīt kaudzīti parādu un visu atlikušo semestri knapi spēt “tikt līdzi” klasesbiedriem. Šo faktu saprot visi, un skolēni mēdz nākt uz skolu slimi, lai tikai kaut ko nenokavētu. Tomēr jau otrais tabu mūsu sabiedrībā — runāt par garīgo veselību. Ir neaprakstāmi liels skaits jauniešu, kas cieš no depresijas, trauksmes vai citām garīga rakstura problēmām. Lielākajā daļā situāciju atbildīgie pieaugušie — vecāki, skolotāji, medicīnas personāls —  to nezina vai pārmet jaunietim “muļķošanos” un “slinkumu”. Ir jaunieši, kas knapi spējīgi katru rītu izkāpt no gultas, lai aizietu uz skolu, kur nu vēl tikt galā ar milzīgo mācību apjomu. Arī šie jaunieši ir neaizsargātā grupa, jo viņu problēmas sabiedrība ignorē un viņiem ir visgrūtāk mācīties.

Izglītības ministre ir izlēmusi ignorēt šo trīs grupu jauniešus. Viņa ir izlēmusi, ka augstskola pienākas tikai tiem, kas ir turīgi, veseli un nāk no labvēlīgām ģimenēm. Izglītības ministrija ir izlēmusi — ja tu neesi spējīgs uzturēt vidējo atzīmi “7”, tad tu, acīmredzot, neesi motivēts.

Kāpēc ministrija uzskata, ka neviens nav pelnījis otru iespēju? Ir vēl ļoti daudz jauniešu, kas neatbilst nevienai no trim minētajām grupām, bet vienkārši nejūt motivāciju mācīties vidusskolā, kur priekšmetu ir tik daudz un vispārīgi, un varbūt pat nav iespējas apgūt sevi interesējošo jomu. Ļoti daudzi jaunieši, kas vidusskolu pamet ar viduvējām vai zemām sekmēm, augstskolā “atplaukst”, jo beidzot var studēt to, kas viņus tiešām interesē. Šie cilvēki pabeidz augstskolu ar izcilību, ir laimīgi un kļūst par produktīviem sabiedrības locekļiem.

Tomēr izglītības ministre ir izlēmusi, ka tas, kāds tu esi vidusskolā, nosaka to, kāds tu būsi visu atlikušo dzīvi. Pēc tā, ka viņa saņēma sabiedrības nosodījumu par saviem jaunības dienu izteikumiem, ministrei vajadzētu saprast, cik nepareizi cilvēku vērtēt tikai pēc jaunības laika darbiem.

 

Autore ir viena no jaunatnes organizācijas “Protests” dibinātājām un partijas “Progresīvie” jaunatnes politikas darba grupas vadītāja