fbpx

Nebija nekādas atvadu tikšanās, nekā 6

Juris Cibuļs.
Māra Miķelsone, Gunta Gaidamaviča
Print Friendly, PDF & Email

Pazīstamā ābeču kolekcionāra un Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) deputāta, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību, Jura Cibuļa (68) vārda ieraudzīšana Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā apliecina čekas interesi par visa veida kolekcionāriem. Šie cilvēki biežāk nekā citi meklēja kontaktus ar ārzemēs dzīvojošajiem domubiedriem. Un latgalietim Cibuļam aizraušanos bija gana – ne tikai ābeču kolekcionēšana, viņa kaislība kopš bērnības bija arī svešvalodu apguve. Cibuļa krājumā ir vairāk nekā 10 000 ābeču eksemplāru no 221 valsts 1153 valodās. Šī kolekcija vairāk nekā 200 reižu ir izstādīta gan Latvijā, gan ārzemēs.

Cibuļs Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Angļu valodas un literatūras nodaļu absolvēja un pēc augstskolas pabeigšanas līdz 1989. gadam strādāja par angļu valodas skolotāju Balvu rajona Tilžas vidusskolā un Tilžas internātskolā. Strādājot Tilžas vidusskolā, viņu savervējusi čeka. VDK aģentu kartotēkā atrodamajā kartītē var izlasīt, ka “Cibulis Juris Broņislava dēls” savervēts 1978. gada 5. maijā. To paveicis VDK Balvu nodaļas pārstāvis A. Kuzņecovs. Aģentam dots segvārds Ingrid. VDK aģentu reģistrācijas žurnālā ieraksts par aģentu Ingrid reģistrēts 1978. gada 11. maijā. Žurnālā nav nekādas atzīmes par aģenta darba un personīgajām lietām.

VDK elektroniskajā datu bāzē Delta Ir atrada divus aģenta Ingrid ziņojumus čekai – viens ir par tikšanos ar latviešu emigrācijas pārstāvi dzejnieku Valdi Krāslavieti (īstajā vādā – Valdis Grants), otrs – par tikšanos ar mācītāju Andreju Kavaci, kurš aģentam Ingrid iedevis izlasīt Telavivā publicētu un uz rakstāmmašīnas pārrakstītu Katehismu PSRS dzīvojošajiem ebrejiem. Šis ziņojums datu bāzē atreferēts pēc Balvu rajona čekista Kuzņecova atstāsta. Kavacis bija viens no luterāņu mācītājiem, kurš dibināja luterāņu mācītāju grupu Atdzimšana un atjaunošanās, Kavacis miris 2016. gadā. VDK aģentu kartotēkā atrodas arī Kavača aģenta kartīte ar segvārdu Bite, viņš savervēts 1983. gadā Cēsīs, kad strādājis par labošanas darbu kolonijas pasniedzēju. Taču sarunā ar Ir un LTV pats Cibuļs atklāj, ka rakstījis arī ziņojumu par tikšanos ar tolaik ASV dzīvojošo žurnālisti un rakstnieci, arī latviešu valodas mācību grāmatas Easy Way to Latvian (Vieglais ceļš uz angļu valodu) autori Līgu Streipu, pazīstamā žurnālista Kārļa Streipa māti.

Cibuļs atceras, ka padomju laikos būt par angļu valodas skolotāju savā ziņā bijis izdevīgi – nebija jāraksta stundu plāni kā citiem, jo plāni jau gatavi bija apstiprināti ministrijā. “Tas bija ļoti izdevīgi – varēja laiku ietaupīt,” atceras Cibuļs, kurš savu brīvo laiku veltīja sarakstei ar daudzajiem vēstuļu draugiem ārzemēs, piemēram, ar mākslīgās valodas esperanto lietotājiem, vai arī mēģinot savā kolekcijā iegūt arvien jaunas grāmatas.

Mūsu saruna ar Cibuļu notiek viņa dzīvoklī Rīgā, Pļavnieku daudzstāvu ēkā, kur savulaik AP deputātiem iedeva dzīvokļus, kur dzīvot. Mazā dzīvoklīša istabas sienas patiesībā ir neliela bibliotēka – te atrodas Cibuļa grāmatu kolekcija.

Ir turpina publicēt bijušo AP deputātu, kuru vārdi atrodami VDK aģentu kartotēkā, intervijas.

Intervijas ar Alekseju Grigorjevu, Jāni Gavaru un Juri Celmiņu varat lasīt Ir.lv.

 

Juris Cibuļs savā dzīvoklī ar latgaliešu valodas gramatiku un vārdnīcu. Foto: Māra Miķelsone

Ir lietas, ko atceros, ir saglabāti pieraksti, bet šī lieta, kā krievi saka: “Meždu pročem” (starp citu – krievu val.).

Tā jūsu dzīvē ir kā sāņus līnija…

Jā, tas bija ļoti interesanti, personīgi man bija ļoti interesanti – es tiku Indijā, rakstīju rakstus…

Kad jūs uzzinājāt, ka jums ir VDK aģenta kartīte?

Godīgi sakot, es par to nekad neinteresējos. To, ka esmu sadarbojies, zināju, bet, vai kartīte ir vai nav, nezināju. Tad, kad nāca klajā likums [2018.gada grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”], kad pieņēma, ka publiskos [VDK aģentu kartotēku]. Es pats nerakņājos un nemeklēju. Man [VDK aģenta kartīti] māsas dēls bija atradis. Teicu, ka varētu būt. Tad viņš man šogad atsūtīja. Es pat esmu izdrukājis, varu parādīt.

Bet pirms tam uz Totalitārisma seku dokumentācijas centru esat gājis?

Nekur negāju! Es vienkārši.. man tas neinteresēja. Man tas likās pats par sevi.

Jūs telefona sarunā teicāt, ka Augstākās Padomes laikā runāja par čekas maisiem. Čekas maisi tolaik – 1991.-1993. gadā – vēl atradās Augstākajā Padomē.

Tur bija kaut kāda komisija, bet arī tad es neizrādīju interesi. Tās bija baumas vai runas, kuras nekādi netika pierādītas. Teica, ka tagad visiem tiem, kuri bija nobalsojuši par Latvijas neatkarību [1990. gada 4.] maijā, it kā to kartīšu tur nav, ka var dzīvot tālāk mierīgi.

Vai teica pēc tam, kad bija jau nobalsots par 4. maija Neatkarības deklarāciju, vai teica, ka tiem, kuri nobalsos par neatkarību, izņems kartīti?

Precīzi neatceros. Vienkārši bija tādas runas, baumas, ka tie, kuri ir nobalsojuši, to kartīšu tur nav.

Kas to teica?

Kas to lai tagad zina!? Mani tas īpaši neinteresēja. Es to pa ausu galam biju dzirdējis. Kad 1996. gadā sāku strādāt Naturalizācijas pārvaldē Ārējo sakaru daļā, bija kāds likums, ka jākļūst par civildienesta ierēdni. Lai kļūtu par civildienesta ierēdni, [bija jāparaksta dokuments]. Man ir saglabājusies tā kopija, es varu tagad izlasīt: “Es nekad neesmu bijis/bijusi PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas vai citu ārvalstu drošības dienesta, armijas izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieks/darbiniece, minēto institūciju aģents/aģente vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs/turētāja.”

Es, protams, zināju, ka esmu sadarbojies, un biju dzirdējis baumas, ka tur tās kartītes nav. Bet man ir cits netikums. Tā kā praktiski esmu strādājis arī par redaktoru, vienmēr esmu kasījies pie vārdiem. Un te bija rakstīts – “minēto institūciju aģents”. Bet es taču nevaru būt vienlaicīgi visu sešu nosaukto [aģents], un es uzrakstīju, ka nē! Ja kas būs, tad atsaukšos uz šo te – ka tas ir juridiski nekorekti, nepareizi uzrakstīts. Ja būtu bijis rakstīts, kā esmu atzīmējis – kādas no minēto institūciju aģents vai aģente, tad, protams, man būtu bijis jābūt godīgam un jāraksta – jā. Tā es būtu darījis. Domāju – kā būs, tā būs! Nekā nebija!

Neviens nepārbaudīja?

To es nezinu! Re, kur ir kopija, ko aizsūtīju… (rāda dokumentu) Tad tās kopijas deva vairākas, ja nu sabojā. Nu i viss.

Un jums neviens pēc tam nekad neprasīja par šo, ka būtībā esat samelojis?

Protams, es zināju, ka sadarbojos. Ja tur būtu bijis rakstīts, kā es juridiski domāju – aģents kādās no minētajām institūcijām, protams, es rakstītu, ka jā. Tagad tā domāju. Varbūt, ka tad nerakstītu. Bet tā, kā tur bija rakstīts – visu kopā -, es nevarēju būt. Es droši domāju – ja kas, es juridiski varēju pierādīt, ka vienlaicīgi nevarēju būt visur. Un viss.

Tas bija tad, kad kļuvāt par Naturalizācijas pārvaldes ierēdni?

Es jau strādāju vairākus gadus, bet tad bija likums, ka jākļūst par civildienesta ierēdni un tur bija jāraksta sava veida diplomdarbs, kursa darbs. Es rakstīju angļu valodā, tāpēc ka braukāju uz Eiropas Padomi. Palīdzēju tulkot un rakstīju rakstus par pārvaldi tajos biļetenos. Tā tas viss aizgāja. No 1996. gada līdz 2004. gadam strādāju tajā pārvaldē. Tad, kad Latvija iestājās Eiropas Padomē, man tur palika neinteresanti, tāpēc ka vairs nevajadzēja braukāt komandējumos pa Eiropas Padomi un arī alga nebija liela, bet Tulkošanas un terminoloģijas centrā alga bija divreiz lielāka. Es aizgāju uz turieni, un mani uzreiz pieņēma.

Un tur jums vairs neko neprasīja?

Tur vairs nevajadzēja būt civildienesta ierēdnim. Tā bija valsts aģentūra, šī bija ministrijas pakļautības iestāde, valsts iestāde. Bet līdz 1996. gadam varēja strādāt bez šī, jo tad vēl nebija tāda likuma.

Atgriežoties vēl pie Augstākās Padomes, cik plaši Augstākajā Padomē tika apspriests, ka tās aģenta kartītes, ja kādam deputātam ir, tiks izņemtas? Vai par to aktīvi runāja un kas par to runāja?

Varbūt runāja, bet mani tas maz interesēja. Mani tajā laikā Augstākajā Padomē interesēja Latgales darba grupa. Mēs toreiz arī uzrakstījām pirmo latgaliešu ābeci. Visi pārējie notikumi, man likās, ka ies savu gaitu, ka tas viss ir nolemts. Es arī uzskatu, ka biju sava veida bandinieks šajā lielajā spēlē. Itāļiem ir tāda paruna, ka pēc šaha spēles visi bandinieki un karalis tiek ievietoti vienā un tajā pašā kastē. Un tos ievieto vēl kāds cits. Protams, cilvēks, bet, ja tā tēlaini.. Es nezinu.. Biju no laukiem, man likās, ka viss notiks tā, kā tam jābūt.

Segvārdam vēstuļu draudzenes vārds

Jūs esat viens no retajiem, kurš nenoliedz, ka esat bijis savervēts. Kad jūs savervēja? Kā tas notika?

Tad sāksim no paša sākuma. Biju jau redzējis filmas par gestapo, Staatspolizei, par čeku un Valsts drošības komiteju, kā to mūsu laikos sāka saukt. No bērnības mani ir interesējušas valodas. Jau ganos iedams, govis bieži nepieskatīju un tās aizklīda, es vienkārši mācījos igauņu valodu, latīņu valodu. Es arī iestājos Svešvalodu fakultātē, tad jau vienīgā iespēja bija kļūt par angļu valodas skolotāju, jo nekur citur es nevarētu strādāt. Es varbūt būtu varējis stāties kaut kur diplomātiskajā dienestā Maskavā, kādā augstākā mācību iestādē. Bet, tā kā mans tēvs bija iesaukts leģionā un tēva brālis bija labprātīgi [tur] aizgājis, tas viss ir aprakstīts manā grāmatā… Tagad esmu dabūjis pilnīgi visus arhīvu materiālus. Man bija skaidrs [ka neko citu nevarēšu darīt], jo mani arī partijā neņēma, kaut gan īstenībā jau biju gandrīz pierunāts [iestāties]. No mums, septiņiem bērniem, un vispār neviens no mūsu ciema nav bijis komunistiskajā partijā. Kaut gan neviens nav arī bijis izsūtījumā. Leģionā ir iesaukts, bet tēvs nekaroja – viņš piegādāja pārtiku karavīriem. Ieročus nav izmantojis. Bet es toreiz vēl par to nezināju. Es biju PSRS pilsonis. Man likās, ka esmu godīgs pilsonis. Tādā ziņā – ko liek, to dara. Komjaunietis, pionieris.

Tātad otrajā kursā angļu valodas skolotājiem Latvijā nebija daudz materiālu, kā gatavoties un mācīt angļu valodu. Tajā laikā jau bija aizliegts tikties ar angļiem – tas nebija iedomājams! Vienīgā filma, ko redzējām piecu gadu laikā, bija The Sounds of MusicMūzikas skaņas, visus aizveda un parādīja, kā skan angļu valoda. Tad vienīgais žurnāls bija Polijā izdota tāda maza burtnīciņa – Mozaika, otrs variants bija Mała mozaikaMazā Mozaīka angļu valodas skolotājiem. Tur bija dažādi teksti, kā mācīt angļu valodu. Viss tulkots poļu valodā. Poļu valoda tajā laikā mani jau netraucēja. [Žurnāla] beigās bija publicētas adreses. Es aizsūtīju savu adresi un norādīju, ka var man rakstīt arī poļu valodā. Saņēmu kādas 1000 vēstules. Kopmītnēs Tālivalža ielā bija tādas kastītes – A, B, C burti, kur [vēstules] nevarēja vien sabāzt iekšā. Acīmredzot, tas bija pārāk uzkrītoši, un komendante toreiz, neatceros, kā viņu sauca, teica: “Cibuli, jums vajag aiziet Raiņa bulvārī 19 pie Sproģa uz kabinetu!” Es nezināju, kas ir Sproģis, tajā bulvārī mēs neuzturējāmies, jo mūsu fakultāte bija Gorkija, tagad Valdemāra ielā, un tad, kad uzbūvēja jauno ēku, tā bija Visvalža ielā.

Es, protams, biju ļoti paklausīgs – aizgāju. Prasīju dežurantei, kur ir pasniedzējs Sproģis. Nezināja tādu! Aizgāju uz garderobi, prasīju visām garderobistēm – vai jūs pazīstat pasniedzēju Sproģi un kur viņu var satikt?! Nezina! Nu nezina, nezina. Pēc kāda laika komendante man prasa, kāpēc neizpildu, ko viņa teikusi. Es teicu – bet kur man jāiet? Uz kuru kabinetu? Otrajā dienā viņa man pateica, kur tas ir. Es arī tagad atceros tās durvis. Ieiet Universitātē – jāiet uz priekšu, pa kreisi un tur ir tādas metāla durvis. Viņa man to izstāstīja, un es, protams, tās atradu. Iekšā bija Sproģis, virpināja papīra nazi rokās. Vēl tur bija viens tuklāks vīrietis. Tas otrs man viskautko jautāja poļu, vācu valodā. Es atbildēju. Viņš teica: “Vsjo poņimajet” (visu saprot – krievu val.)! Ko vēl tur man prasīja, es īsti neatceros. Tā tas beidzās.

Beidzu augstskolu. Pats izvēlējos [darbu] tuvāk manām mājām, toreiz jau tikai par skolotāju bija jāiet, varbūt kāds varēja kļūt par bibliotekāru. Es aizgāju uz skolu un strādāju. 1975. gadā sāku strādāt, kad pabeidzu augstskolu. Sapratu, kāpēc biju tur [uz Universitātes 1. daļu] aizsaukts, jo es sarakstos ar ārzemēm. Bet es biju sācis sarakstīties jau 5. klasē. Ar Poliju.

Un tas ar [VDK aģenta segvārdu] Ingrid… Ingrīdu es pazīstu līdz šai dienai. Tā bija pirmā, kura man uzrakstīja vēstuli no kapitālistiskās valsts Austrijas. Ingrīda un uzvārds… Man viss vēl līdz šai dienai kartotēkā ir. Tad, kad man tas [VDK vervētājs] Kuzņecovs prasīja, kurās valstīs tur [sarakstes partneri] ir – Polijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovākijā un ir Austrijā. “Kak zovut etovo?” (kā to sauc – krievu val.) Es teicu: “Ingrīda!” Nu davaj, tas būs mums segvārds! Nu davaj! Man vienalga!

Kuzņecovs bija jūsu kurators VDK? Vervētājs?

1978. gada janvārī man atsūtīja apliecību, ka esmu uzņemts ASV Nacionālajā ģeogrāfu biedrībā. To pa pastu atsūtīja, muita nebija konfiscējusi. Tad man katru mēnesi no Amerikas sūtīja žurnālu National Geographic, izņemot divus numurus, kas neatnāca. Bet jebkurš pastnieks varēja tos paņemt sev, jo tas nekā nebija ierakstīts. To jau nevarēja pierādīt. Varbūt arī kaut kas muitai nepatika. Bet tieši tajā gadā muitā pārbaudīja. Es abonēju tādu avīzi Argumenti i fakti, un tur bija rakstīts, kā PSRS laikos pārbaudīja korespondenci. Tur viss bija [aprakstīts], no kā, kam un īss saturs. Tā katra vēstule.

Jūsu pastu pārbaudīja?

Es domāju gan! Noteikti! Es to arī zinu! Man ir saglabājušās visas tās [muitas pavēstes]… Man vienā grāmatā rakstīts, ka man konfiscēja ābeces ivrita valodā, kas izdotas Izraēlā. Acīmredzot, tās diplomātiskās attiecības [PSRS ar Izraēlu] nebija labas. Tās [grāmatas] tika sūtītas no Šveices, un tad muita Maskavā franču valodā, jo tā bija starptautiska pasta valoda, atsūtīja tādu papīru, ka tur sakarā ar tādu un tādu pasta konvencijas punktu tiek konfiscētas grāmatas, kuras glabāsies pie mums drošībā. Es uzrakstīju tai sievietei, kura Šveicē man sūtīja ivrita grāmatas, lai vēlreiz pamēģina nosūtīt tādas pašas, tikai deklarācijā ierakstīt, ka tās ir ābeces arābu valodā. Un atnāca! Muitnieks vienkārši neatšķīra arābu no ivrita valodas.

Tā ka man visi muitas papīri ir saglabāti – cik bija jāmaksā par kafiju, zīmuļiem, par pildspalvām, par šokolādēm. Tur bija rakstīts – šajā sūtījumā preces paredzētas tikai personīgai lietošanai, ka šokolādi es nedrīkstu dot ne māsai, ne.. Labi, tas ir cits jautājums. Varu atgriezties pie [jau pieminētā] Kuzņecova.

Atgriežamies pie Kuzņecova. Kā viņš jūs savervēja? Par Ingrīdu mēs noskaidrojām, kā izvēlējās jums segvārdu. Jums bija jāparaksta kāds dokuments?

1978. gadā man bija jāparaksta kaut kāda… ASV Nacionālā ģeogrāfu biedrība mani uzņēma 1978. gada janvārī, līdz tam bija tā MozaikaMała Mozaika, bet mana adrese arī klaiņoja, teiksim, tā bija Pakistānā. Atradu – man bija 20 gadu un mana adrese un fotogrāfija tur [Pakistānā] bija. Tad bija vienkārši – aizsūti kādam [sarakstes] tēmu un tad tur, īpaši esperantistiem – es biju esperantistu [mākslīgās valodas esperanto] biedrībā Rīgā, mācījos to valodu. Tad esperanto valodā Mongolijā bija žurnāli, Ungārijā, Vācijā, un tad tajos varēja ievietot adreses. Ķīnā bija viens esperantistu žurnāls. Vēstules [man] nāca no visām [malām], cik man atnāca, nezinu un arī neinteresēja. Man, protams, tagad ir savs saraksts. 32 tūkstoši [ar roku rakstītu] vēstuļu saņemts, bet tagad jau puse aiziet internetā.

Pēc šī te (skatās VDK aģenta kartīti), savervēts 1978.gads, 5.oktobris.

5. maijs.

Nē, te ir oktobris!

Tas ir maijs! 5. maijs. Tas ir romiešu pieci.

(pēta lapu) Ā, nezinu! Varbūt!

Domāju, kā mēs iepazināmies ar to Kuzņecovu, jo tajā laikā ciematā, kur dzīvoju, nebija tālruņu. Es tālruni dabūju tikai tad, kad sāku strādāt Skolotāju Avīzē par pastāvīgo korespondentu. Tur atbrīvojās telefons un rindas kārtībā man to numuru iedeva. Nebija jāstaigā pie kaimiņa un jāzvana. Parasti izmantoja skolā skolotāju istabas telefona numuru. Un iespējams, ka viņš bija vienkārši zvanījis, mani pasauca un pateica, ka man jābūt tur un tur. Es nezinu, kas un kā, kas sauca! Es aizgāju un tikai tad uzzināju!

Kuzņecovs bija zvanījis?

Es jau nezinu.

Tikšanās bobikā un 25 rubļi

Kur jums bija jābūt?

Cik es atceros, visas tikšanās ar viņu notika bobikā, mašīnā. Vienkārši pateica vietu, cik kilometru vajag paiet. Ne jau centrā, teiksim – uz vienu pusi no ciemata divus kilometrus, un viņš brauks un paņems mani!

Tas bija tajā laikā, kad strādājāt Tilžas vidusskolā?

Jā! Es atceros, ka viens gadījums bija, kad biju atvaļinājumā lauku mājās. Bet parasti viss bija Tilžā. Man grūti iedomāties, kā mēs pirmoreiz sazvanījāmies. Domāju, ka kāds man pateica, ka jūs, skolotāj, sauc pie telefona, un, kā parasti, aizgāju uz skolotāju istabu. Kas tas bija [otrā telefona vada] galā par cilvēku, es nezināju, bet acīmredzot varbūt pateica, ka no…vienalga kādas iestādes, ka man tajā datumā jābūt tur un tur. Protams, es ļoti paklausīgi aizgāju. Nebija nekādas pierunāšanas, nebija nekādu draudu, pilnīgi nekā.

Viņš vienkārši pateica, vai es negribu – varēs braukt uz ārzemēm. Man iepriekš bija divas bēdīgas pieredzes – kad mācījos augstskolā, man bija atsūtīts ielūgums no Vācijas – vienam braukt ciemos. Vēl viens bija no Polijas. Līdz šai dienai ar to poli sarakstos. Pēc tam esmu ar viņu saticies. Tad parasti pieņēma visus dokumentus, beigās bija jāiet uz iestādi, neatceros, kā to sauca. Beigās bija pierakstīts: “Vašu pojezdku ščitajem ņeceļesoobraznoi.” (Jūsu braucienu uzskatām par nelietderīgu – krievu val.) Es viņiem prasīju, kāpēc tad vajag tos dokumentus kārtot, ņemties mēnešiem? Teica, lai būtu kaut kāda cerība visus šos mēnešus.

Nekur nebiju līdz tam laikam ticis. Un tad viņš man pateica, ka būs iespēja tikt uz ārzemēm. Man ar to pietika. Un mana vienīgā nodarbošanās bija to dažu ziņojumu rakstīšana tikai par to, ar ko es sarakstos, ko man viņi jautā, ja es tur [uz ārzemēm] tikšu, tad man būs jāuzraksta, vai kāds tur ir piedzēries, vai ja tikšos ar kādu ārzemnieku.

Aģenta ziņojums par dzejnieku Valdi Krāslavieti no VDK elektroniskās datu bāzes “Delta”.

Atceros trīs [tādus] gadījumus. Viesnīcā Rīgā tikos ar dzejnieku Valdi Krāslavieti. Viņš man atveda ābeci, tādu vienīgo vēl līdz šai dienai. Es tagad neatceros, kādas grāmatas tur dabūju. (VDK elektroniskajā datu bāzē Delta atrodams aģenta Ingrid 1988.gadā dots ziņojums, ka “aģents “Ingrid” dzīvoklī Vaidavas ielā 5, dzīvoklis 55, tikās ar latviešu emigrantu no ASV Grantu-Krāslavieti, kurš republikā ieradies pēc Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs ielūguma. Kad avots ieradās adresē, Grants-Krāslavietis magnetofonā ierakstīja vienas padzīvojušas sievietes no Iecavas atmiņas par to, kā viņu izsūtīja uz Sibīriju. Bez viņas par savu izsūtījumu stāstīja vēl viena sieviete. Pēc tam ārzemnieks sarunājās ar avotu. Saruna bija par PSRS mazo tautu likteni, kā arī par perestroiku. Sarunā Grants-Krāslavietis izteica domu par to, ka no Latvijas daudzi aizbrauktu uz ārzemēm, ja tikai to atļautu. Pēc viņa domām, cilvēki šeit ne tik daudz žēlojas par tukšajiem veikalu plauktiem, bet ir neapmierināti ar sistēmu un brīvību ierobežojumiem.” – red.)

Tad es tikos viesnīcā Latvija, tagad Radisson, ar Līgu Streipu. Tā ir [žurnālista] Kārļa Streipa māte. Es ar viņu sarakstījos. Viņa man sūtīja ābeci, izdotu ASV, kuru muita konfiscēja. Tad viņa man, protams, to ābeci atveda un vienīgais, ko tur atrada, bija – beigās Latvijas karogs uzzīmēts un [rakstīts] 18.novembris. Mēs sarakstījāmies, viņa man dabūja vairākas ābeces, arī vienu indiāņu ābeci, kura ir grūtākā valoda pasaulē, bet tas ir cits jautājums. Es viņai meklēju vārdnīcas – tajā laikā nedrīkstēja [pa pastu] sūtīt vārdnīcas, kurām bija divi sējumi. Nez kāpēc bija tāds likums. Tie bija divi ārzemnieki latvieši.

Un par abiem jūs rakstījāt čekai ziņojumus?

Jā! Es domāju, ka tur bija…

Jums pašam bija tie ziņojumi jāraksta?

Nē. Tad, kad es tikos ar to Kuzņecovu tajā mašīnā… Es nezinu, kāds tur bija tas grafiks, cik reizes gadā, jo arī maksāja naudiņu – 25 rubļi!

Par tikšanos?

Nē, tas bija gadā – trīs četras reizes varbūt maksāja par to, ka rakstīju kaut ko, ka braucu uz Poliju un rakstīju. Tur bija jāraksta arī [tāds dokuments], ka es tur, Ingrid, saņēmu 25 rubļus. Nezinu, par ko bija jāraksta – par sadarbību. Bija jāraksta, ka es, Ingrid, saņēmu 25 rubļus un paraksts. Ziņojums bija arī jāraksta turpat uz vietas.

Tajā bobikā?

Kur tad citur?! Es vēl atceros, ka vienreiz biju Balvos konspiratīvajā dzīvoklī netālu no autoostas. Un Rīgā, bet tas, nezinu, vai tas bija saistīts ar to, ka biju jau savervēts, vai arī saistīts ar Universitāti, bet viena [vieta] bija Skolas ielā.

Tātad ziņojumus jūs esat rakstījis par diviem ārzemniekiem – par Valdi Krāslavieti un Līgu Streipu?

Noteikti! Bet esmu rakstījis arī par tiem, ar ko sarakstījos. No Nīderlandes. Rakstīju, tāpēc ka bija jāraksta. Viņi [VDK] neko tādu provokatīvu neprasīja… Ar ko es sarakstos, tāpat kā es, viņi visi bija atklāti, interesējās par to, [par] ko es. Man nebija nekādas intereses par terorismu, un tādu terorismu jau toreiz neviens nezināja. Vai kaut ko tur nošaus, vai vajag kaut ko darīt, tāda nebija.

Bet kā jūs izskaidrojat, ka VDK elektroniskajā datu bāzē ziņojums par Valdi Krāslavieti ir, bet par Līgu Streipu nav?

Es nezinu. Es noteikti rakstīju par vēl vienu savu kolēģi, bet tas bija labā nozīmē, jo viņa, tagad viņa ir tajā saulē, meklēja savu brāli, kurš bija leģionā – kur viņš Vācijā ir aprakts. Viņa bija rakstījusi Sarkanajam Krustam, un viņi nebija spējīgi atrast. Tajā laikā man Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija pazīstams viens luterāņu mācītājs. Es viņam uzrakstīju šo jautājumu un viņš divu mēnešu laikā atrada viņa kapa vietu un atsūtīja fotogrāfiju. Kolēģe man pateica, ka viņai ir radi Amerikā, un tad viņa man sūtīja kafiju. Man līdz šai dienai ir saglabāta tā bundža no Rietumu kafijas.

Tad kādreiz kāds prasīja, vai jūs zināt tādus ciema iedzīvotājus, kuriem ir radi ārzemēs. Tad es vienu uzrakstīju, jo es tādu zināju. No zila gaisa jau es neko nevarēju izdomāt. Kaut kas jau bija jāraksta.

Kuzņecovs bija vietējais Balvu rajona čekists?

Viņš bija Balvu rajonā. Pēc tam, kad sākās Tautas frontes laiki, es vēl ilgi domāju, kad [man] bija pēdējā tikšanās. Jo gadā regulāri bija vairākas reizes. Tad, kad sākās Atmoda, tikšanās ar viņu pārtrūka. Varbūt tāpēc, ka es kļuvu par Balvu rajona Tautas frontes atbrīvoto priekšsēdētāju un man vairs nekad no tās reizes, 1989. gada, nebija nekādu tikšanos.

Es paskatījos savos papīros, kad viņš man teica, ka tikšu uz ārzemēm. Es biju ticis Polijā, tas bija no skolotāju arodbiedrības, protams, ar viņa svētību. Dienvidslāvijā un Indijā 1988. gadā. Par to noteikti rakstīju kaut kādu ziņojumu, bet 1989. gadā es pirmo reizi viens pats braucu uz Dāniju, tad man nekas vairs nebija jāraksta. Pēc tam jau sākās, es katru gadu braukāju. Kuzņecovs bija Balvu nodaļas.. te gan rakstīts, ka savervēja, bet [VDK] darbinieks viņš bija. Tajos papīros, kur rakstīts par manu tēvu, kad viņš jau bija miris.. Visus papīrus pieprasīja, acīmredzot, sakarā ar mani, kad es partijā gribēju stāties un strādāju. Tos vienmēr parakstīja Ņikuļins, viņš bija priekšnieks, un Kuzņecovs tur neparādās. Viņš bija [VDK] darbinieks.

Bet tie ziņojumi jums bija regulāri…

Nebija katru reizi jāraksta, tāpat kā katru reizi nemaksāja 25 [rubļus]. Varbūt gadā četrreiz maksāja tos 25 rubļus.

Bet jūs neuzskatāt, ka kādu esat nostučījis un kādam sliktu darījis? Ka varēja represēt to cilvēku?

Nē, es.. Man liekas, ka.. Cik esmu to visu pārdomājis, apzināti neesmu apmelojis pilnīgi nevienu, vai tur izdomājis, ka viņš tur darīja, neko.. Nē.

Jūsuprāt, tam bija jēga, ka rakstījāt ziņojumus, ko Krāslavietis ir teicis, ko Līga Streipa?

Jēgas nekādas!

Jūs domājat, ka bezjēdzīgi ar viņiem uzturējāt..?

Es domāju, ka viņiem no maniem ziņojumiem jēgas nekādas [nebija], jo visu [čeka] zināja daudz labāk jau augstāk – kā tad viņi te tika iekšā Latvijā. Ko tad tur – es uzrakstīju, ka man atveda ābeci, kuru man muitā konfiscēja.

Bet tad jau bija bezjēdzīgi jums maksāt?

Nekad nav bezjēdzīgi. Mani savā ziņā turēja pavadā. Viņiem arī kaut kāds plāns ir, cik vajag savervēt. Ja es būtu tāds, kurš būtu ziņojis par ekonomiskiem [noziegumiem], piemēram, kā kolhozā zaga, es arī tādus gadījumus zinu, bet man tādu nebija. Man bija sarakste un tikšanās ar ārzemniekiem. Gan jau kāds arī rakstīja par tādiem, kas zaga. Es savā ciemā zinu vēl divus.

Ja?! Kas vēl bija ziņotāji?

Viens bija mācītājs! Budže. Viņš ir tajā saulē. Es ar viņu sadarbojos, bet viņa kartīte bija. Lato Lapsas portālā (pietiek.com) bija raksts. (Priesteris Alberts Budže savervēts 1958.gadā – red.).

Un otrs?

Otrs ir.. To neesmu pārbaudījis, bet man vienreiz zvanīja un teica, ka viņš tur esot, bet viņam tur nevajadzējis būt. Kas to zina.

Es vēl gribēju par to otru Deltas ziņojumu. Viens ir par Krāslavieti, kur jūsu tikšanās ir atreferēta.

Jā, viņš bija viesnīcā aiz Daugavas. Man atveda ābeci, un tā ābece ir izdota laikam Bostonā.

Aģenta ziņojums par mācītāju Andreju Kavaci no VDK elektroniskās datu bāzes “Delta”.

Bet otrs ziņojums, kas Deltas datubāzē ir saglabājies no 1988. gada augusta, ka aģents Ingrid ir ziņojis par luterāņu mācītāju Kavaci. Sarunas laikā ar aģentu Ingrid “luterāņu baznīcas priesteris Kavacis A.G. .. savā dzīvesvietā no grāmatu plaukta kastes izvilka ar rakstāmmašīnu nodrukātu “Katehismu PSRS dzīvojošiem ebrejiem”, izdotu Telavivā, un to iedeva aģentam, iesakot izlasīt. Tālāk avots nonācis pie secinājuma, ka tieši tādu pašu katehismu Kavacis iedevis Skolotāju Avīzes fotokorespondentam Andrejam Krieviņam, kurš to parādījis arī citiem redakcijas darbiniekiem”. Šāds ziņojuma pārstāsts.

Tad, kad strādāju Skolotāju Avīzē, es par viņu rakstīju rakstu.

Par Kavaci?

Jā! Bet tas bija pozitīvā nozīmē, jo tajā laikā jau bija Atmoda, kad drīkstēja rakstīt arī par reliģiju. Personīgi man tā reliģija.. Esmu dzimis vai nu dievturis vai, bet es tikos ar viņu dzīvokli, un tad viņš stāstīja, un tas arī tika publicēts. Viņš bija ieradies arī redakcijā. Raksts tika publicēts, arī viņa fotogrāfija. Tādā gaisotnē, ka Latvijā sāk atgriezties pie reliģijas. Es ar viņu līdz pēdējai dienai biju pazīstams. Dzīvoja, manuprāt, kaut kur Aizkrauklē. Tagad viņš tajā saulē. Viņš man parasti sūtīja dažādus rakstus. Viens bija tāds, ka it kā visi vārdi ir radušies no latgaļu un latviešu valodas, piemēram, vārds Dublina no vārda dubļi. Teicu, ka īru valodā nesauc par Dublinu, jo tajā ir trīs vārdi Baile Átha Cliath, bet tas ir cits jautājums.

Bet kāpēc čekai bija svarīgs tas ziņojums 1988. gada augustā?

Acīmredzot tas bija tāpēc, ka tas saistīts ar reliģiju. Ka reliģija sāk atdzimt.

Vai jūs zinājāt, ka tas pats Kavacis ir arī VDK aģentu sarakstā?

Nē, neko nezināju. Es par viņu rakstīju tikai tāpēc, ka viņš bija no Balviem. Viņš dzīvoja Rīgā, biju pie viņa Rīgā dzīvoklī uz interviju.

Nu jā, viņš arī, izrādās, ir tai pašā kartotēkā kā aģents ar segvārdu Bite (Andrejs Kavacis savervēts 1983. gadā). Vai nevarētu būt tā, ka viens aģents par otru ziņoja?

Var! Viss ir iespējams!

Jums ir tāds piemērs?

Nē, nav, bet es domāju, ka viss ir iespējams. Tad, kad sākās Atmoda, Balvu rajonā mūsu vietējā avīzē bija viens mans skolotājs, kolēģis, kurš arī tajā pašā gadā sāka strādāt, pēc tam [kļuva] par skolas direktoru… Un tad tai avīzē bija [publicēti] vairāki [čekas ziņotāji]. Es nezinu, kāpēc. Tur bija viņu fotogrāfijas un melns uz balta rakstīts, ka sadarbojies, ziņojis. Kāpēc tieši viņš bija izvilkts? Bet vai viņš tagad tur ir?! Diez vai! Viņš jau nav atrasts. Avīzē jau toreiz bija ielikts, un dīvaini, – kāpēc tad es nebiju ielikts?!

Bet ja aģents par aģentu ziņoja, tad varētu būt, ka jūs vēl kaut kā kontrolēja, neuzticoties jūsu ziņojumam?

Domāju, ka tā būtu loģiski, jo es jau varu visu ko sacerēt, ja loģiski domā. Kuzņecovam tas bija kaut kā jāpārbauda, vai tā ir tiešām.

Kuzņecova pirksts

Vai ar Kuzņecovu jums bija kontakti arī tad, kad pārgājāt studēt aspirantūrā Rīgā?

Nē, es nepārgāju, biju neklātienē. Aspirantūrā bija neklātiene, noliku eksāmenus. Disertāciju nerakstīju, man piedāvāja tēmu, cik atceros – komunistiskā audzināšana. Mani tas neinteresēja. Teicu, ka varu rakstīt tikai par ābecēm vai valodām. Tā arī neuzrakstīju, bet pabeidzu. Nokārtoju visus eksāmenus.

Tad jums tēmu par ābecēm neļāva rakstīt?

Toreiz tika piedāvātas tēmas, bet tad jau man bija apnicis, tika piedāvāta tēma par kaut kādu darbaudzināšanu, bet mani tas arī neinteresēja.

Jums neienāca prātā, ka varētu iedarbināt, piemēram, savus sakarus ar Kuzņecovu un panākt sev vēlamu tēmu?

Nē, man neienāca prātā! Bet vēl, kas ir interesanti par Kuzņecovu… Kā minēju, viņš man teica – ja jūs nesadarbosieties, tad mēs ziņosim, ka jūsu tēvs ir bijis leģionā. Es jau īstenībā pats [tolaik to] nezināju, jo tēvs, mamma man neko tādu nestāstīja, līdz laikam, kad sākās Atmoda, un tikai tad arī sāka kaut ko runāt. [Pirms tam] es jau biju kaut ko sapratis, kad sākās iedzeršanas, kad savā starpā [cilvēki] sāka kaut ko izrunāties, pat sakāvās – ka viens mežabrālis bijis sarkanais, viens tāds ir bijis, bet mēs [bērni] tur neko īpaši nesapratām, un man tajā laikā arī tas īpaši neinteresēja. Kad nāca Atmoda un mamma sāka visu stāstīt, tad arhīvos savācu visu par savu tēvu – kā viņš krita gūstā, kā nokļuva Tālajos Austrumos. Tas viss ir izpētīts.

Bet tad, kad mēs ar Kuzņecovu satikāmies, tajā laikā es viņam teicu – kāpēc muita konfiscē, piemēram, ābeces, kas tur ir kaitīgs? Labi, par ivritu vēl varēja saprast, ka [Izraēlai] ar PSRS kurā laikā kādi sakari [naidīgas attiecības] ir. Bet Minhenē izdeva latgaliešu valodā žurnālu Dzeive, arī muita konfiscēja. Tagad es zinu, kāpēc. Tāpēc, ka padomju Latvijā latgaliešu valoda skaitījās aizliegta. Un tas jau nebija Maskavas pirksts, tas bija cits jautājums. Tad man to žurnālu sūtīja, sadalītu pa lappusēm. Ja tur desmit lappuses, tad sadala pa divām un [sūta uz] dažādām adresēm. Tā es visu savācu kopā. Tad Kuzņecovs saprata, ka man tā latgaliešu valoda ļoti interesē. Viņš man atveda un uzdāvināja, ko vēl līdz šai dienai glabāju, – Latgaļu volūdas gramatika un pareizraksteibas vōrdneica. Toreiz to nekādi nevarēja dabūt un tas [grāmatas autors Miķelis] Bukšs ir mans novadnieks. Viņš ir dzimis un audzis seši kilometri no mana ciema, viņš nomiris Zviedrijā. Tagad grāmata ir atkārtoti izdota.

Grāmatu jums iedeva Kuzņecovs?

Tieši viņš iedeva. Un tas man pirmais..

Uzpirka jūs vai kā!?

Varētu teikt, jā! Tas bija man viens liels grūdiens, kad sāku interesēties arī par latgaliešu valodu. Tajā laikā man bija igauņu, lietuviešu, latīņu, bengāļu valoda. Latgaliešu valoda tajā laikā skolās.. Zinu, ka man skolā piezīmes bija, ka starpbrīdī runā latgaliski. Tas bija pierasts. Likās, ka tas nav nekam vajadzīgs. Tā, kā sāka atdzimt reliģija, 80. gados sāka atdzimt  arī latgaliešu valoda. Tad sāku rakstīt rakstus, [Augstākās Padomes laikā] izdevām pirmo ābeci. Darba grupā latgaliešu bija pilns. [Pavisam nesen] izdevām digitāli latgaliešu ābeces, un gramatika ir izdota. Tas bija viens grūdiens un otrs būs vēl.

Kuzņecovs to grāmatu pēc kāda laika jums uzdāvināja?

Pēc kāda laika, jā, kad iepazināmies.

Drīzāk tas bija kā atalgojums par labu sadarbību.

Acīmredzot. Es izstāstīju, ka konfiscē [grāmatas], ka nevaru dabūt no ārzemēm, Minhenē, kur izdod latgaliešu žurnālus, visus konfiscē muita. Netiku pie grāmatām un ābecēm. Latgaliešu ābeces ārzemēs gan nav izdotas. Un tad viņš man šito uzdāvināja, tā es grāmatu glabāju līdz šai dienai.

Kuzņecovs, lai jūs kaut kā piespiestu, nav nekādi izmantojis jūsu tēva saikni ar leģionu?

Nē, nē, viņš vispār nepieminēja neko. Atceros [teica] skaidri un gaiši – ar ko sarakstāties, ar ko tiksieties. Tas jau tālāk bija.

Un, ja ziņosiet, tad varēsiet braukt uz ārzemēm.

Par ārzemēm bija runa, kāpēc mani divreiz nelaida uz ārzemēm. Viņš teica – tiksiet! Un es tiku uzreiz – 1979. gadā es jau biju ārzemēs, Polijā, no skolotāju arodbiedrības. Pēc tam [par to, ko es tur ieraudzīju] uzrakstīju piecus rakstus vietējā avīzē. Un es tur satikos ar tiem, ar kuriem biju sarakstījies no Mała mozaika. Biju aizbraucis pie vienas savas draudzenes, satikos. Noteikti par mani arī kāds uzrakstīja [ziņojumu], ka es tur skraidīju apkārt un tikos. Es ne vienmēr gāju kopā ar visu [tūristu] grupu. Es tikos ar tiem poļiem, poliski runāju, tikos ar indiešiem. Ar vienu līdz šai dienai sarakstos. Viņš pat atlidoja no Bombejas uz Kalkutu, viņš bija filatēlists, man atveda ābeces, es viņam – pastmarkas.

Pēc tam bija jāraksta ziņojumi…

Es rakstīju par tiem, ja kāds [no tūristu grupas] bija pazudis – viņš apmaldījās. Es biju tas, kurš to pamanīja, jo tā gide labi nerunāja angliski, tik labi nezināja, lai varētu saprast, un es palīdzēju viņai zvanīt uz viesnīcu. Bet tad, kad es sēdēju [kafejnīcā] ar to savu indieti no Bombejas, gan jau par mani kāds uzrakstīja, ka es tur sēžu viens pats ar ārzemnieku.

Kad jūs bijāt Skolotāju Avīzes pastāvīgais korespondents, vai tajā laikā Kuzņecovs interesējās arī par Skolotāju Avīzi – ko tā raksta? Vai interesējās par redaktoru, par citiem darbiniekiem?

Nē, cik atceros, viņš neko par to neprasīja. Vai viņš maz zināja [ka esmu korespondents], es nezinu. Cik es tur vispār gadus biju?!

Piecus.

Skolotāju Avīzē 1985. – 1990. Jā, bet es jau biju savervēts 1978. gadā un 1988.gadā es jau biju pārtraucis. Savā ziņā es pat brīnos, ka nebija nekādas atvadu tikšanās, nekā. Ka vairs netraucēs, tāpēc ka Tautas fronte.

Bet, kamēr [neesmu aizmirsis], viens bija latgaļu valodai grūdiens un otrs vēl lielāks bija vienā sarunā. Tas jau bija pirms Atmodas. Viņš tādu frāzi pateica: “Juris – razvaļitsja naš sojuz.” Ka mūsu savienība sabruks. To teica viņš no Drošības komitejas, nevis kādas partijas vietējais sekretārs. Bija skaidrs, ka man vairs nav ko baidīties. Man zvanīja, kad skolā strādāju, vai es gribu stāties Tautas frontē. Tie, kas Balvos organizēja [Tautas fronti]. Viņi teica, vai es negribu iestāties Tautas frontē. Es teicu – man jāpadomā, jo tai laikā nebiju ne partijā, tikai ņēmos pa skolu. Pēc šī [čekista] teiciena es sapratu – lai vai kā, bet tas vienreiz notiks. Un izdomāju – jā, vai nu tagad vai nekad. Viss – kas būs, tas būs.

Iestāties Tautas frontē tagad vai nekad?

Nē, tagad vai nekad mainu savu nostāju. Iestājos Tautas frontē un uz priekšu.

Bet tad jūs vēl nebijāt pārliecināts, ka tas Kuzņecovs no jums atstājies?

Nē, jā! Bet es pēc tā teiciena sapratu, ka tā PSRS tāpat sabruks. Man bija tāda iedoma, jo kā viņš var tā pateikt?! Mēs tur, protams, runājām dažādas lietas, un tad viņš tādu izmeta.

Jums bija draudzīgas attiecības?

Man liekas – jā.

Vai jūs pēc tam viņu esat saticis, vai zināt, kas ar viņu noticis?

Es esmu viņu redzējis vietējā avīzītē, bija [publicēta] fotogrāfija, un, liekas, vienreiz Balvos bija kāda Tautas frontes sanāksme un liekas, ka viņš tur arī bija.

Kuzņecovs bija Tautas frontē?

Nebija, protams. Gorbunovs arī nebija, ja kas.

Bet jūs zināt, ko Kuzņecovs pēc tam darījis, par viņa likteni kaut kas ir zināms?

Nē, es nezinu. Tad, kad jūs zvanījāt, es mēģināju atrast informāciju internetā, par viņu neatrodu nekā. Ja tur ievada vārdu, uzvārdu, acīmredzot tas ir tik populārs, ka tur atrodu hokejistus un…

No zila gaisa nevar iekrist čekas maisā

Tagad pēc čekas maisu atvēršanas ir populāri tiesāties, lai pierādītu savu nesadarbošanos ar VDK. Kāpēc jūs to nedarāt?

Sapratu vienā pārraidē, tas laikam bija RīgaTV 24, kur Frederiks Ozols bija. Tur viens pateica, ka tiešām tiesa pierādīs, ka neesmu sadarbojies, jo tādi ir likumi. Viņa pierādīs, ka nu nav… Es jau varētu… bet es netaisos to darīt. Ir tāds teiciens – tālāk jāturas no ārstiem, tas ir – nav jāslimo. Tālāk jāturas no policistiem, nav jāpārkāpj nekādi likumi. Savā dzīvē tālāk jāturas no tiesnešiem. Tā būtu labi, ja varētu. Varētu izdarīt arī tādu joku – labi zinot, ka esmu sadarbojies… Bija viens rakstnieks arī sadarbojas, tagad kartītes tur nav. Rokpelnis, jā, jā. Un pēc tam viņš aiziet uz tiesu, un tiesa pierāda, ka nav sadarbojies. Un kas tad būtu, ja es tiesā pateiktu, ka esmu? Tā arī var izdarīt.

Bet esmu domājis, ja tomēr tā kartīte tur ir, lai kā tur būtu, no zila gaisa tur iekrist tāpat vien diez vai var. Varbūt var, ka kāds speciāli ieliek, lai kādam ieriebtu. Zināt to nevar. Bet pamatā tomēr 90%, domāju, lai kā tur nav, varbūt kādam tiešām kaut ko gribēja, piedraudēja kaut kādu informāciju izpaust. Man, tagad domāju, tas ir plankums biogrāfijā. Lai tā būtu.

Vai es nožēloju? Izlietu ūdeni tāpat nesasmelsi. Protams, labi nav sadarboties, bet, no otras puses, es jau sadarbojos ar… Tajā laikā es biju PSRS pilsonis, es tajā valstī dzīvoju. Es jau nesadarbojas ar kādas citas valsts aģentūru. Es sadarbojos ar savas valsts un it kā viņai palīdzēju, ko varēju, ja tā taisnojas. Bet tā arī bija – es jau nesadarbojos ne ar ASV, ne ar kādu [citu valsti, nebiju] dubultaģents vai trīskāršs aģents. Tikpat labi tie visi, kuri [PSRS] armijā bija, viņi deva zvērestu, ka kalpos mūžīgi, un pēc tam kas! Tika nodota Padomju Savienība. Acīmredzot kādreiz nodevība ir laba.

Čeka jūs izmantoja tāpēc, ka jūs zinājāt valodas un jums bija tie sakari?

Domāju, ka pats sākums bija, ka man pastā atnāca tūkstošiem vēstuļu. Acīmredzot tas bija ļoti aizdomīgi. 1000 [vēstuļu] neatnāks no Polijas vien. Ja es tur būtu norādījis angļu valodu, diez vai poļi man rakstītu.

Bet čeku tomēr interesēja vairāk informācija uz ārpusi.

Jā, vai es tur varu, vai no manis var dabūt kādu informāciju par tiem ārzemniekiem, ar kuriem es sarakstos. To, ko viņi domā par Padomju Savienību, vai viņi domā braukt un tādā veidā…

Bet kādreiz čekists Kuzņecovs prasīja arī par ciema iedzīvotājiem?

Jā, vienreiz viņi prasīja, vai es pazīstu tādus ciema iedzīvotājus, kuriem ir radi ārzemēs. Tajā ciemā bija vismaz kādi četri, kuriem bija radi [ārzemēs].

Vai tas ir vienīgais gadījums, kad par vietējiem bija interese čekai?

Es taču nevaru atcerēties. Nezinu! Varbūt vairāk bija.

Jūs sakāt, ka jums Kuzņecovs pazuda ap 1988., 1990. gadu. Un tad vairāk par jums čeka nav izrādījusi interesi. 

Nekad, nekad.

Tagad publiskotajos čekas maisos gana daudz ir to aģentu, kas savervēti tieši Atmodas periodā. Kāpēc tā? Par jums čekai Atmodas periodā interese zuda, bet citus turpināja vervēt.

Tās baumas dzirdēju, ka tie, kuri, teiksim, nu it kā tie Augstākās Padomes deputāti, kuri nobalsoja par neatkarību, ka viņu tur nav. Bet, cik var saprast, tur ir arī tādi, kurus pašā pēdējā brīdī vēl savervēja. Varbūt no manis nebija īpaši liela labuma, nezinu, vai arī vienkārši labi zināja, uz ko es esmu spējīgs… Es jau nevaru pateikt. Nē, tad jau, kad Atmoda sākās, tad arī visa tā sarakstīšanās beidzās. Muitas nebija, Maskavas nebija. Viss bija te.

Jura Cibuļa Kaļiņingradā nenotikušās ābeču kolekcijas izstādes plakāts tagad ierāmēts viņa dzīvoklī pie sienas. Foto: Māra Miķelsone

Aizturēšana Kaļiņingradā

Jūs daudz ceļojat ar savām ābeču izstādēm. Šogad aprīlī bija gadījums Kaļiņingradā, kur jūs aizturēja un konfiscēja jūsu 3 grāmatas un ābeci. (10. aprīlī bija paredzēts Krievijas pilsētā Kaļiņingradā apgabala bērnu bibliotēkā atklāt Cibuļa ābeču izstādi. Cibuļu aizturēja policija, jo grāmatās uzgāja Krievijā aizliegtās svastikas attēlu).

Ābeci nekonfiscēja, ābeci atdeva ar visu Hitleru.

Bet jūs aizturēja un nakti pavadījāt īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Izstāstiet, kā jums tur gāja! Vai jūs tikāties arī ar Krievijas Federālo drošības dienestu?

Re, kur ir tā afiša no manas izstādes Kaļiņingradā. (rāda) Izstāde bija sagatavota, visi uzraksti, afišas, viss bija, kā vajag. Tas, kas organizēja manu izstādi, Latvijas konsulāta vadītājs Jānis Legzdiņš, viņš organizēja manu izstādi arī Pleskavā, kur nebija nekādu problēmu. [Pleskavā] bija arī tā pati latgaliešu ābece ar kāškrustu, tulkota no Leona Paegles ābeces. Vispār nebija nekādu problēmu. Šogad [izstāde] nebija ieplānota, bet viņš man uzrakstīja martā. Es piekritu. Viņš man uzrakstīja – tā kā Kaļiņingradā ir konsuli no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas, tad [vajag] ābeces no šīm valstīm vai šajās valodās, plus no Austrumprūsijas. Es viņam teicu – Austrumprūsijas ābecēs kā likums būs kāškrusts un Hitlers, gandrīz visās. Tās izņēmu ārā [no eksponātu skaita].

Bet es nebiju pamanījis, ka vienā bija [palicis] Hitlers, tāda maza, maza bilde, sasmērēta, [grāmata izdota] 1942. gadā. Pēc tam man to policija atdeva, arī visas manas grāmatas, kurās bija kāškrusti – viņi teica, ka tā visa ir vēsture. Vienīgā, ko viņi konfiscēja, tā, kurā ir informācija un viens attēls no Krievijā izdotas neonacistu ābeces Belij bukvarjBaltā ābece. Es rakstīju [policijai], ka nezināju, ka 2010. gadā Iževskā bijusi kaut kāda tiesa, kurā nolemts, ka šī grāmata pieskaitāma vai iekļaujama ekstrēmistiskās literatūras sarakstā un tā ir aizliegta izplatīšanai Krievijas Federācijas teritorijā. Es teicu – ja būtu zinājis, būtu tā arī pierakstījis, ka tajā un tajā gadā tā ir nolemts, bet visus šos deviņus gadus tā ir bez maksas un bez reģistrēšanās brīvi pieejama internetā. Policisti man teica, ka interneta priekšā viņi ir bezspēcīgi. Teicu, ka esmu kolekcionārs, es krāju visas [grāmatas] pēc kārtas. Toreiz [policijā] uzrakstīju, ka [likās] ļoti interesanti, ka Krievijā mūsdienās tiek izdota šāda ābece.

Kad ierados Kaļiņingradā, man jau bija aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Izstādes atklāšana bija divos, bet parasti vienmēr pirms izstādes kādas divas stundas iepriekš mēs ierodamies un es pārbaudu, vai uzraksti [pie eksponātiem] ir pareizi salikti, vai ebreju un arābu ābeces nav sajauktas. Klāt jau bija televīzija. Kā viņi varēja zināt? Kas to zina! Pēc tam bija tikšanās ar [bibliotēkas] direktori, viņa teica, ka ir sūdzība no darbaļaudīm, ka grāmatās ir svastika, kāškrusts un ka viņiem to obligāti jāizskata un jāpieņem lēmums. Un ka labāk izstādi nerīkot, ja sarīkos, būs vēl sliktāk. Pēc tam sākām krāmēt, nest [grāmatas] kastēs uz mašīnu. Mašīna ar konsulāta numuru, to nedrīkst aiztikt, ja grib, var tikai mani aiztikt. Tas arī vēlāk vakarā notika.

Es jau nevaru to pierādīt, bet tur bija kādas četras bibliotekāres un viņas visu ko pastāstīja. Īstais iemesls varētu būt bijis, ka viena no bibliotekārēm, kamēr direktore bija atvaļinājumā, nosūdzēja, ka viena [cita] no bibliotekārēm piekritusi rīkot izstādi, kurā ir literatūra ar svastiku. Viņas vienkārši nesadzīvoja un [tā otra bibliotekāre] gribēja ieņemt viņas amatu. Nu tad mani vakarā… Direktore paprasīja manu telefona numuru un es, protams, to iedevu. Bet izrādījās, ka man ir vecs telefons un mani Krievijā nevar sazvanīt. Kad biju Pēterburgā, varēju piezvanīt uz Latviju. Tagad Krievijā jāpērk kaut kāda jauna SIM karte. Bija sarunāts, ka es braukšu atpakaļ uz Latviju vienu dienu iepriekš, jo man vīza bija uz 24 stundām, izstāde tika aizvākta, ko es tur darīšu! Nu labi. Viņš teica – nopirks biļeti. Es jau viesnīcā biju sakrāmējies, ierodas policists – vajag aprunāties, jābrauc uz iecirkni. Braucām mašīnā ar visām [signāl]bākām. Policists runāja ļoti pieklājīgi, šoferis lamājās rupjiem vārdiem, ka viņam traucē braukt ātri.

Iecirknī viņi rakstīja protokolu, teica, ka rīt būs tiesa – mani tiesās. Es teicu, ka pirmoreiz esmu policijā, pirmo reizi tiesās. Viņi – šai dzīvē viss ir pirmo reizi. Viņi sarakstīja protokolu, parādīja man. Es teicu, ka jālabo kļūdas, jo ekstremizm raksta ar e nevis ekstrimizm. Viņi visu par jaunu pārlaboja.

Bet kāds no drošības dienesta tur nebija?

Neko es nezinu. Sastādīja protokolu. Kāds acīmredzot piezvanīja, teica, ka uz viesnīcu mani nevedīs, jo man jāpaliek tajā izolatorā vai kas tas ir. Es tādu savā dzīvē nebiju redzējis – tik netīru, kaut kāds matracis netīrs. Pa grīdu kādas bikses [mētājās], nekā tur nav, visu man atņem, pat kurpju šņores, bikšturus, maku, sastādīja lielu aktu, man bija jāparakstās. Bet es pateicu tam policistam, ka man ir obligāti vakarā jādzer zāles pret asinsspiedienu. Viņi aizveda mani uz viesnīcu, mēs paņēmām tās tabletes un atveda atpakaļ.

Bet tad jums darīšana bija tikai ar Krievijas policiju? Ar FDD nebija?

Nebija nekāda! Divi policisti. Tad mani aizveda. Otrā dienā teica, ka izlaidīs pusdeviņos, izlaida pusdivos dienā. Man prasīja, vai vajag tulku. Es teicu – no kādas valodas. Teicu – dzimtā ir latgaļskij jazik (latgaliešu valoda). A eto što za jazik (kas tā par valodu)? Latvijskij. Kakoj latviskij, teicu, krieviski ir latišskij? Man tulku nevajadzēja, no advokāta atteicos. Man teica: “Spraviķes?” (tiksiet galā) Teicu – tikšu galā. Mani palaida, teica, ka pusstunda jāgaida, līdz atnesīs no tiesas sprieduma kopiju, kur būs norādīti rekvizīti, jāpārskaita [soda] nauda. Pusstunda pagāja, nekā nav. Atnāca policists, atnesa man to konfiscēto ābeci ar Hitleru, manas grāmatas, izņemot manu grāmatu ar šo [Belij bukvarj], to paturēja, jo tā godu nedara Krievijai. Labi, teica, ka sprieduma kopijas nebūs. Aizsūtīs rīt to uz konsulātu. Neaizsūtīja. Es pēc diviem mēnešiem pats meklēju. Rakstīju internetā, man atsūtīja – bez parakstiem, bez zīmogiem. Sapratu, ka tas kaut kāds melnraksts, palasīju. Tur rekvizīti, kur man [soda] nauda jāpārskaita, nebija. Tad rakstīju vēlreiz. Beigās bija rakstīts – ja mani atzīs par vainīgu, tad nauda jāpārskaita uz tādiem un tādiem kontiem. Es bankā pārskaitīju. Tā es tiku vaļā.

Uz Krieviju brauksiet vēl?

Man pēc plāna ir Maskavā izstāde šoruden, bet nebūs, ja Francijā būs izstāde, nevarēs paspēt.  Viņi man beigās novēlēja uzrakstīt jaunu grāmatu, jo materiāla tagad pietiekot par viņu pilsētu. Bet es saprotu, ka tā bija provokācija. Es palasīju Kaļiņingradas vienā avīzē, ka Latvija gribējusi literatūras izstādē izlikt grāmatu ar svastiku – “Latvija hoķela protaščiķ vistavku literaturi s svastikoi, prikrivajasj bukvarjami” (Latvija gribēja ievazāt literatūras izstādi ar svastiku, piesedzoties ar ābecēm). Ko nu tur! Izstādē taču grāmatas nedrīkst ar roku aiztikt, ņemt rokās un šķirstīt. Kā to svastiku tur atradīs, kur viņa tik maziņa, uz vāka tās jau nav. Pēc tam parādīja Kaļiņingradas televīzijā – tur tiešām parādīja grāmatas vāku un atšķīra to bildi, parādīja visiem. Vai tiešām nevarēja to grāmatu vienkārši aizvākt un miers? Tā kā bija Grieķijā – tur aizliedza izstādīt ābeci maķedoniešu valodā, izņēma no vitrīnas un viss turpinājās.

Bet citās valstīs? Jūs uz ārzemēm braucāt jau no 1979. gada. Vai citu valstu specdienesti, piemēram, poļu par jums neizrādīja interesi, nav bijuši kontakti?

Nē, es tikai satikos ar saviem draugiem. Bija atbraukusi viena. Ar taksometru atbrauca, visa ģimene. Es vēl līdz šai dienai ar Jolantu sarakstos – brālis, māte bija, biju skaņuplates aizvedis…

Bet citās valstīs? Indijā?

Nē, tur es tikai tikos ar tiem indiešiem, es viņiem pastmarkas biju aizvedis.

Vai jums neienāca prātā, ka, piemēram, jūs rakstījāt par šeit atbraukušo Valdi Krāslavieti, un tur tie cilvēki rakstīja savām valstīm ziņojumus par tikšanos ar jums?

Lai viņi raksta, godīgi sakot, mani tas neuztrauc.

Bet par to nebijāt aizdomājies, ka tas tā var būt?

Nē, es nezinu, man dzīves uztvere kaut kāda citādāka. Man liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams. Visas drošības policijas tāpēc pastāv, visi tie dienesti. Piemēram, tālrunis. Es zvanu.. lai manis pēc noklausās visas manas telefona sarunas, es taču nekādus noslēpumus nezinu. Vai internetā. Es labi zinu, ka tur viss paliek, un tas, ka tur raksta, ka tur izdzēš… Ja kādam vajag, aizsūtīs uz tā saucamo kapsētu, tur [uzrakstīto] atradīs. Es personīgi pārliecinājos ar savas Purlovas grāmatu – sūtīju caur failiem.lv. Tā ir milzīgā apjomā. [Laikraksts] Vaduguns pagājušajā gadā rakstīja rakstu par mūsu ģimeni. (..) Jebkurā gadījumā to, ko es rakstu internetā vai vēstulēs, lai lasa muitas, lai viņi kopē. Es nekad uz nekādiem terorisma aktiem neesmu aicinājis. Mani interesē valodas un kā dabūt grāmatas, kā tikt pie indiāņu grāmatām.

Ja mēs runājam par bijušās PSRS republikām, kur jūs arī noteikti esat bijis, tie drošības dienesti nav mēģinājuši jūs pārvervēt?

Es tur esmu bijis tikai PSRS laikā. Teiksim, Kamčatkā. Mums pateica, ka nedrīkst Vladivostokā fotografēt ne tiltus, neko. Bet to gide stāstīja.

Tad, kad jūs ceļojāt, mūsdienās vai tolaik, kad vēl Latvija bija PSRS sastāvā, vai jūs jutāt to valstu drošībnieku interesi par iebraucējiem no ārzemēm, no Padomju Savienības, vai tagad no Latvijas?

Tad, kad biju Dienvidslāvijā, proti Serbijā. Es tur satikos ar vienu no Slovēnijas, ar kuru līdz šai dienai es sarakstos, jo viņš vietvārdus pētī, gruzīnu valodu mācās. Man pat no Slovēnijas atsūtīja naudu. Es aizgāju uz pastu, mani netraucē tās valodas, es visu varēju nokārtot. Noteikti kāds to visu zināja par mani, rakstīja, ka es eju naudu izņemt pastā. Jo cik tad toreiz – 30 rubļus varēja ņemt [līdzi uz ārzemēm]! Tur neko daudz nevarēja nopirkt, ja gribēja grāmatas [pirkt]. Bet, cik es atceros, parasti prasīja, vai kāds mūsējais no grupas nenoklīda nost, vai nebija piedzēries un tādā veidā. Es jau pats biju tas, kurš klīda apkārt. Godīgi sakot, mēs pirmoreiz dzīvē aizgājām uz nūdistu pludmali Horvātijā. Ka sievietes no Čehoslovākijas pie pašas viesnīcas topless sēdēja, tas bija kā brīnums. Aizgāju Dienvidslāvijā pirmo reizi uz pornogrāfisko filmu. Tagad, lai ietu un tērētu laiku, ja tā padomā! Toreiz, man liekas, ka puse grupas bija iekšā zālē.

Par to ziņojums nebija jāraksta?

Nē, man par sevi nebija jāraksta.

Kāds par jums neziņoja?

Es nezinu, varbūt, ka ziņoja.

Bet par to jums Kuzņecovs neprasīja?

Es domāju, ka viņš gan jau zināja, kas tur ir atļauts. Es jau varu pateikt arī… Pirmoreiz no Dienvidslāvijas, tas bija skaidrs, ka tur, uz robežas pārbaudot, var atņemt bībeles. Es Polijā nopirku pirmo bībeli, vēl tagad man tā stāv. Vēl bija erotiskie žurnāli. Iebāza biksēs un pārveda pāri robežai.

Tās bībeles jums neatņēma?

Neviens nepārbaudīja. Bet tur jau nekā īpaša nebija.

Bet citiem atņēma?

Jā, kratīja pamatīgi. [Ka var paslēpt] vienkārši biksēs, kaut kā neiedomājās. Muita daudz ko konfiscēja, ja godīgi sūtīja. Man jau visi tie papīri ir saglabāti.

Pašam izdevās ievest?

Es ievedu tikai vienu erotisko žurnālu horvātu valodā.

To neesat saglabājis?

Nē! Kam tādus vajag tagad?! Zinu, ka 1989. gadā no Dānijas atvedu mēbeļu katalogu tikai tāpēc, ka tas bija liels brīnums. To mēbeļu katalogu iemainīju pret pirmo ābeci latgaliešu valodā, kurai ir milzīga vērtība. Tādas nav pat bibliotēkā.

Ne sveiki, ne – uz redzēšanos

Es vēl gribēju atgriezties pie jūsu tulkošanas darbiem. 2005. gadā jūs sākāt strādāt  Tulkošanas un terminoloģijas centrā. Bet kopš 2009. gada jūs bijāt ar NATO saistītu tiesību aktu tulkošanas nodaļā. Vai tur nevienam nebija nekādas intereses par jūsu pagātni vai kaut kādas pārbaudes?

Kopš 2009. gada Tulkošanas centrs jau bija uz izjukšanas robežas, un es ar NATO saistītu tiesību aktu tulkošanas nodaļā biju ļoti neilgu laiku. Es nebiju to redaktoru skaitā, kuriem bija vajadzīga pielaide. Jo tad bija jāiet..

Valsts noslēpumam?

Tur viens bija tāds… Tā tulkošana vai pārbaude notika ne tajā centrā, bet bija jāiet uz Aizsardzības ministriju. Es tur nebiju. Biju uz vietas. Man nebija tāda sakara.

Tad neviens jums neprasīja neko par pagātni, nebija nekāda anketa jāaizpilda?

Nē, jo tā nebija valsts iestāde, bija valsts aģentūra. Kad aizgāju uz to tulkošanas biroju, zaudēju civildienesta ierēdņa statusu.

Nu jā, bet tie bija NATO dokumenti…

Nezinu, kā tas tā! Acīmredzot tiem, kuriem tie dokumenti tādi bija, bija kaut kāda pielaide. Tas bija cits, bet es tur nebiju. Biju dzirdējis, ka tādai pielaidei jābūt, bet es tur biju pašās beigās, vienkārši aizvietoju tos, kuri bija atlaisti, un mani paturēja, cik ilgi varēja, pēc tam tāpat atbrīvoja.

Ja tas saucās ar NATO darbību saistītu tiesībaktu tulkošana, tad kādi tie dokumenti bija, kādi likumi tur bija jātulko?

Es netulkoju, biju tulkojumu redaktors. Es tulkoju tekstus, kas saistīti ar aviāciju, Starptautiskās aviācijas rokasgrāmatas, ar dzelzceļu. Man tie tulkojumi visi ir, esmu saglabājis. Tas bija kā papildu darbs. Un arī man rediģēt vajadzēja pamatā dzelzceļa, aviācijas [dokumentus]. NATO tur man bija kaut kādi pat ne tehniski [darbi], bet kaut kādas konferences, kaut kas tāds. Cik nu es atceros. Tur gan tās rokasgrāmatas bija pamatīgas, bija helikopteru rokasgrāmatas. Tur bija jābraukā. Es pēc aiziešanas vēl tulkoju, palīdzēju. Arī līdz šai dienai, tikai ne lidostā vairs! Pietiek!

Kā jūs atceraties 4. maiju ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu? Kāds jums tas ir saglabājies atmiņā?

Cik atceros, bija iepriekš jāparakstās, ka būs jābalso. Tad tika skaitītas tās balsis, un tur jau visādi varēja būt, ja kāds nenobalsos. Un kas notiks tad [ja nenobalsos]?! Godīgi sakot, es pirmoreiz dzīvē aizgāju uz baznīcu. Es parasti uz baznīcām neeju. Daži latgaliešu deputāti pateica, ka vajag aiziet, paņemt maizes gabaliņu, ielikt krūšu kabatā, aiziet un noskaitīt lūgšanu, lai viss būtu labi. Es to arī izdarīju, un viss beidzās labi. Bet bija arī informācija, man liekas, avīzē, ka ir jau saraksti, kurus izsūtīs uz Krieviju, kuriem rokudzelži jau izgatavoti Pleskavā. Tādi raksti arī bija. Zināt tajā laikā īsti nevarēja. Bet man likās – lai kā tur būs vai nebūs, bet tomēr Padomju Savienība sabruks vienreiz un Latvija būs neatkarīga. Bet es domāju – ne tāda kā tagad, tad es domāju – tāda kā Šveice. Pilnīgi neatkarīga, nevis no vienas savienības otrā.

Jums nebija šaubu, ka jābalso par?

Nē, man nebija. Man tik bija tā, vai pietiks [balsu].

Par kuriem cilvēkiem bija vislielākās šaubas?

Es uzvārdus nezinu, bet man likās, ka skaitliski varēja pārdomāt, kā parasti cilvēki [dara] – parakstās, bet izdara pretēji. Ja nāk kaut kāda informācija, viņš pēkšņi pārdomā, nobīstas, visādi var būt.

Vai bija uzpirkšana arī?

Es nezinu, bija uzpirkšana vai nē. Zināt jau nevarēja.

Bet bija arī tādi slidenie, par kuriem bija bažas, ka varētu to solījumu neturēt?

Gan jau, ka jā, jo bija jau tajā sarakstā arī tādi, kuri nebija Tautas frontē. Zināt jau nevar. Viņš vienkārši atbalstīja un viss. Bet tajos laikos bija tā – vai nu, vai nu. Nevis kaut kādi kompromisi. Kas būs pēc tam, diez vai kāds domāja. Galvenais bija dabūt neatkarību, bet ko darīs pēc tam?! Tas jau bija cits jautājums.

Izrādās, ka pietiekami daudzi no tiem, kas balsojuši par Latvijas neatkarību, ir šajos čekas maisos? Kā to vērtēt?

Es domāju, ka tā ir pat sava veida likumsakarība. Lai kā tur būtu, tos, kurus savervēja, vai tie, kuri tajos čekas maisos nokļuva, viņi tomēr bija kaut kam derīgi, noderīgi. Parasti cilvēks var noderēt gan vienai varai, gan otrai, ja varas mainās. Kuru katru jau tajos čekas maisos no ielas neņēma. Arī Tautas frontē [bija] ne visi. Tur gan varēja stāties it kā visi. Bet tāpat jau tālāk notika attīrīšanās process. Dieva ziņā, kas to visu kontrolē. Vai tāpat, kā pēc šaha spēles – visas figūras saliek vienā kastē.

Tad jums no Kuzņecova nebija nekādi rīkojumi par darbošanos Tautas frontē?

Nē, es arī pat savā ziņā brīnījos, kāpēc tas tā pēkšņi pārtrūka, nebija tādas tikšanās, kurā pateica, ka [tā ir] pēdējā reize. Un ka tālāk var darīt, ko un kā grib. Vai par fronti būtu kaut kā jāatskaitās, vai jāzvana un jāziņo, vai jāraksta, ne tā jābalso. Es gan vienu gadījumu atceros, ka nobalsoju ne tā, kā frakcija. Jo tas vienkārši bija pret manu sirdsapziņu. Viens sīks gadījums. Tas bija – par [lauksaimniecības ministru Daini] Ģēģeru bija jābalso.

Bet tas bija Augstākajā Padomē.

Jā, jā. Pēc tam viens no deputātiem pateica – Cibuli, ja jūs nebalsosiet tā, kā frakcija, dabūsiet pa galvu. No tās reizes es politikai – viss. Man nevajag. Pa galvu es negribu dabūt.

Jūs bijāt pārsteigts par to, ka tas Kuzņecovs jums lika mieru, bet jūs būtu gatavs vēl sadarboties arī Tautas frontes laikā?

Loģiski domājot, kaut kādai atvadu tikšanās bija jābūt vai kaut kas jāizbeidz, vai tur kaut kā.

Loģiski domājot un arī zinot, ka Drošības komiteja pastāvēja vēl līdz 1991. gadam, viņiem interesēja, kas notiek Tautas frontē. Loģiski būtu, ka viņi jums prasītu izstāstīt, ko dara Tautas frontes Balvu nodaļa.

Jā, bet es jau biju tur pats priekšnieks!

Tad vēl jo vairāk! 

Savā ziņā arī dīvaini ir tas – it kā runā, ka to kartīšu tur nav. Es [stājoties darbā Naturalizācijas pārvaldē] aizpildīju anketu un mani tur neatrada. Nav, bet tagad ir. Ir arī tādi, kuri [kartotēkā] neatrod savu [kartīti].

Bet kad čekas maisi glabājās Augstākajā Padomē, nebija doma aiziet un paskatīties?

Es tai komisijā nebiju, es tikai dzirdēju, kā tur bijis, ka maisi tur it kā bija izbiruši. Pēc tam klausījos [RīgaTV 24] Frederika Ozola pārraidi – vieni teica, ka tie maisi nevar izbirt, ka tie kaut kā aizsieti ir, bet tas tika atspēkots, ka tur varēja izbirt un varēja savākt [kartītes]. Varēja iepriekš izvākt, ja gribēja, ja sarunāja. Starp citu [žurnāliste] Elita Veidemane teica, ka viņai tajā laikā piedāvāts nopirkt daļu no šīm kartītēm, ka viņa ir nopirkusi, bet viņa nekad neatklās, kas tajās kartītēs ir. Tā arī var būt!

Viņa droši vien domā to gadījumu, kad deviņdesmito gadu sākumā uz laikraksta Atmoda Atpūtai redakciju atnāca kāds bijušais VDK virsnieks un piedāvāja nopirkt VDK ziņotāju sarakstu. Redakcija to tiešām arī nopirka un publicēja sarakstu, bet bez īstajiem šo cilvēku vārdiem. 

Jā, jā, un vēl bija informācija, ka tad, kad tie maisi Augstākajā Padomē nonāca, tad par naudu varēja atpirkt.

To Aivars Kreituss stāstīja tajā RīgaTV 24 raidījumā Nakts sarunas par čeku. Bet jums nav piedāvāts atpirkt?

Nav! Bet, ja piedāvātu, es nepirktu. Ja tur būtu daudz jāmaksā, es to naudu iztērētu pastmarkām vai grāmatām. Kaut vai tāpēc! Kur man garantija, ja es nopirktu? Garantijas taču nav! Varbūt ir nokopēta [VDK aģenta kartīte].

Tad jūs šajā visā savu labumu meklējāt?

Es nezinu, ikviens cilvēks kaut kādā veidā… Tāpēc nebūtu īpaši jāizdomā, ka viņš tu ir bijis. Nezinu, kā ir vieglāk, labāk. Ļoti grūti ir atzīties, bet pēc tam ir kaut kā vieglāk. Man liekas, ka pēc tam ir mazāk problēmu pašam un citiem.

Vai ģimene zināja to, ka jūs esat čekas ziņotājs?

Kā es to varu zināt?! Tagad viņi, kad [viss nācis atklātībā]… Mamma tur maz ko saprata. Pārējie teica – sīkums, tur nav ko uztraukties, ne tādi brīnumi ir bijuši un visādi.

Bet tolaik zināja ģimene?

Es nezinu, diezvai!

Jūs neteicāt?

Es?! Nevienam neteicu, protams. Vispār jau es varēju būt pierakstījis, kurā dienā, datumā es tikos, ja man būtu ienācis prātā, ka kādreiz viss tas sabruks. Kurā datumā es tikos, ko es rakstīju un kur man maksāja 25 rubļus. Bet mani tas kaut kā neinteresēja, domāju, ka tas ir darbs pats par sevi.

Haltūra kā padomju laikos?

Jā, jo 25 rubļi – tas nebija maz īstenībā, jo skolotāju algas… Nē, mana alga bija laba, jo man bija pilna slodze. Bija otrādi – nebija, kas māca angļu valodu.

Vai jūs domājat, ka ne Krāslavietim, ne Līgai Streipai pāri ar savu ziņojumu rakstīšanu neesat nodarījis?

Nē, nu gan jau, ka esmu nodarījis, vienkārši pieminot faktu kā tādu, kas nav labi. Ka esmu ticies. Viņi noteikti domāja, ka mēs satiksimies, apmainīsimies grāmatām un viss. Bet es pēc tam uzrakstīju tomēr. Nē, tas tādā ziņā nav labi. Bet es jau tur neko neizdomāju – satikāmies, parunājām. Es ar to Krāslavieti iepriekš pat nesarakstījos. Es domāju, ka Līga Streipa pateica, ka brauks uz Latviju un atvedīs ābeci. Tikai tāpēc es braucu no laukiem uz Rīgu. Tā es nebrauktu.

Bet rīkojumi vai ieteikumi no Kuzņecova puses tikties ar to un to cilvēku, parunāt par to un to, nebija?

Tādu man nebija. Tie visi bija, ko es pats [devu]. Es ar Līgu Streipu vēl satikos Minhenē konferencē, bet tas jau bija tajos laikos.

Jūs viņai stāstījāt, ka esat par viņu rakstījis ziņojumu čekai?

Protams, ka nē! Man prātā neienāktu stāstīt! Nē! Kāda loģika tur tad būtu?!

Izstāstītu, paliktu vieglāk!

Nē, man prātā tas neienāca. Bet tiešām tikai divi [ziņojumi] atradās tajos [Deltas datu bāzē]?

Jā, bet varbūt ir vēl!

Teiksim, par Kavaci, jā, bet par Līgu Streipu noteikti, jo satikāmies un viņa jau laikam zināja [ka čeka izseko]. Viņa teica, ka mēs viesnīcā nerunāsim, bet iesim, kur Raiņa piemineklis, uz soliņa. Tur mēs sēdējām, runājām, to grāmatu, ābeci iedeva.

Viņa zināja, ka viesnīcā noklausās, vai ne?

Viņa noteikti daudz labāk to visu zināja, nekā es toreiz.

Tad sanāk, ka jūs esat valsts drošības aparātu izmantojis sava hobija interešu apmierināšanai?

Pirmie viņi man piedāvāja, un es noteikti to sapratu, ka varu papildus iegūt sev kaut kādus labumus. Tikt uz ārzemēm tajā laikā. Noteikti es domāju, ka muitā mani nepārbaudīs, neņems grāmatas. Protams, tas bija naivi, jo kā – muitai iedos sarakstu ar tiem, kuriem nekonfiscēs grāmatas?! Nē, tas tā nenotika!

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

#SIF_MAF2019

Komentāri (6)

Sskaisle 22.11.2019. 17.32

Ļoti ļotI laba intervija.

Kungs pareizi saka, ka nejauši neviena kartiņa maisā nekrita .
Jā – bijām PSRS sastāvā, bet bijām tur okupācijas režīmā. Jā – mums tagad viegli par to spriest un tiesāt, bet patiesības dēļ lietas tomēr ir jāsauc vārdos.

Bet … jā …… cik svarīgas liecības
Arī šī intervija izskaidro , kāpēc esam pēdējā vietā ES sliktajos topos un kapēc paši latvieši steidz iznīcināt latviešu valdou ….

+4
0
Atbildēt

0

fzss 26.11.2019. 12.32

vispār paldies Cibulim par to , ka stundās iepazīstināja ar pasaules elpu, bet varēja jau angļu valodas pamatus pamanīties ielikt mūsios. zin’, kas notika ar tiem, kas atteicās sadarboties? čeka parūpējās lai uzrastos tāda sabiedrība, kas pamudinātu nodzerties. man jau nelabi paliek brīžiem, ka mūsu miestā katrs otrais ir ziņotājs. ne velti šeit tagad valda intelektuālais posts un iznīcība….

+1
0
Atbildēt

0

fzss 26.11.2019. 12.28

bet kolēga čeksis joprojām strādā zzs labā pret Latviju ;.p

+1
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu