“Darbs ir mans azarts, un ar katru darbu es atklāju jaunus spēles līdzekļus, jaunus ceļus un tēmas. Man gribas strādāt, patīk mans darbs, tas dara mani priecīgu. Jau atkal radušās dažas ieceres,” – tā intervijā žurnālam Ir saka Jaunā Rīgas teātra aktieris (JRT) aktieris Vilis Daudziņš. Ceturtdien publicētajā intervijā viņš stāsta par saviem atklājumiem, teātrī pētot vēsturiskas tēmas.
Viens no brīnišķīgajiem atklājumiem bijusi Eduarda Veidenbauma un viņa brāļa Kārļa dzīve. “Apbrīnoju Kārli, kuram bija tikai divdesmit gadu un tik liela atbildība par saimniecību, par brāļu un māsu izglītību. Vai mūsdienu čalis to spētu? Bet tagad jau pieaugšana notiek tikai četrdesmit gados,” ir skeptisks aktieris.
Daudziņš spēlē arī jaunajā filmā Dvēseļu putenis. Uz jautājumu, vai viņš sevi var iztēloties īstā kara situācijā, Daudziņš atbild, ka ļoti slikti. “Mēs šodien neesam sagatavoti kara situācijām un neviens nezinām, kā rīkotos un reaģētu tik ekstrēmos apstākļos. Nedomāju, ka esmu karam piemērots cilvēks. Tāpat kā lielākā daļa cilvēces. Tam derīgi tikai īpaši trenēti profesionāļi, kuri ātri, precīzi un nesamulstot var izpildīt jebkādu uzdevumu,” saka Daudziņš.
Intervijā neiztiek arī bez jautājumiem par Daudziņa lomu JRT izrādē Vēstures izpētes komisija. Ko viņš domā par padomju laiku, Daudziņš atbild: “Pielāgošanās veidu bija daudz. Neesmu drošs, ka to visu var samest vienā katlā un nosaukt par kolaboracionismu vai sadarbošanos ar padomju varu. Tas nozīmētu apsūdzēt visus mūsu vecākus un vecvecākus, kas tajā laikā šeit dzīvoja un vismaz ārēji sadzīvoja ar dotajiem noteikumiem. Apsūdzēt visu to tautas daļu, kuru neizsūtīja uz Sibīriju un kura neaizbēga uz Rietumiem, bet palika. Tas būtu negodīgi. No otras puses, man drusku nepatīk varoņstāsti par padomju laikiem, kā mēs visi te iekšēji pretojāmies, «visu zinājām» un turējām pigu kabatā. Bija pietiekami daudz latviešu, kuri izmantoja šīs sistēmas piedāvātās iespējas un labumus.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.
Komentāri (1)
not mii 07.11.2019. 10.25
nu kas par izdevušos latvieti – “Darbs ir mans azarts, un ar katru darbu es atklāju jaunus spēles līdzekļus, jaunus ceļus un tēmas. Man gribas strādāt, patīk mans darbs, tas dara mani priecīgu. Jau atkal radušās dažas ieceres,” – vai varat iedomāties kādu Valdemāru, Blaumani vai Raini tā sakām? Izcili, paldies, ka tik nu vēl kāds 1188 vai džiļa iznīcinātājs to neuzķertu – nu tos jaunos spēles līdzekļus – pietiek jau ar veciemn, lai godīgos noraktu, vai ne?
0