“Viņi ir devušies uz pilsētām, jo tur ir ūdens, elektrība un skolas,” – tā pazīstamajam britu ceļotājam un dabas pētniekam Lovensonam Vudam atbild viņa pavadonis beduīns. Atrodoties vietā, kur kādreiz bija beduīnu ciems ar gandrīz 800 teltīm.
Florencē pie Pizas torņa ik mirkli pulcējas tūristu bari – vairākums palūkoties uz tā šķībumu, drosmīgākie, lai pieskartos tam, uzkāpjot tornī. Šķiet, ka visiem iekšā kustas priecīgas bailes… tūlīt, tūlīt būs….
Tādējādi esmu iezīmējis nogriežņa “Izglītības reforma” sākuma punktu A (mūsu jau pamestās un drīzumā pametamās neperspektīvās skolas un skoliņas) un beigu punktu C. Vēl ir palicis punkts B – to atdodu jaunbūvei Skola 2030 un mēģināšu atrast vietu uz AC nogriežņa.
Satriecošs ir beduīna nosauktais trešais beduīnu aiziešanas cēlonis – skola. Kaut gan mūsdienu skola ar klašu sistēmu ir radusies vēlāk, „tumšajos” viduslaikos, beduīnu motīviem un rīcībai ir pārlaicīga, mītiska, simboliska nozīme.
Ar Pizas torni ir vienkāršāk – tīrā mehānika, tas vēl turas, jo tā smaguma centra nosacīti novilktā līnija vēl nav šķērsojusi torņa balsta ārējo līniju. Taču šāda situācija ir nervus kutinoša un diemžēl atbilstīga situācijai Latvijas izglītības sistēmā.
Skola 2030 iecerētās reformas problēma ir līdzīga Pizas torņa problēmai (tas ir vispārinājums, kuru nevajag uztvert personiski, bet gan kā problēmas aprakstu un mēģinājumu to analizēt).
Mūsu skolā patiešām ir notikusi paša izglītības procesa smaguma centra – mācīšanas un mācīšanās – novirze uz bīstamo izglītības pamata malas līniju. Ir grūti atzīties, ka būtiska izglītības darba daļa ir pametusi skolas telpas un notiek ārpus pašas skolas – privātnodarbībās, kursos, mājmācības vakara stundās kopā ar vecākiem. Šajā dramatiskajā plūsmā ir redzami arī sākumskolas klašu skolēni.
Šāda kustība ārpus skolas ir jāvērtē pozitīvi, jo ir vēl kāds mērķis, kas šādā veidā tiek sasniegts. Tā ir iespēja paslēpties no saviem vienaudžiem skolā, no tās mācību vides. Bērni nespēlējas ar dzīvi, viņi tic, ka tāda palīdzība viņiem ir vajadzīga un labprāt dalās ar savu pieredzi. Atgriežoties pie mehānikas, notiekošo „pamestajās” skolās var salīdzināt ar Brauna kustību mēģenē.
Skolu „pametušie” nav vainīgi, viņi vēlas godprātīgi un pilnībā mācīties un kļūt par tik kompetentiem, cik IZM un VISC tagadējos un nākotnes papīros ierakstīts, taču nespēj. Finansiāli neatkarīgākie ir izšķīrušies par labu privātajām izglītības iestādēm.
Skolās, izglītības nodaļās un pārvaldēs, VISC un IZM šādu informāciju par ārpusskolas izglītības aktivitātēm neapkopo un, pat ja varētu, to nedarītu. Jo tad izglītības smaguma centra nobīde var paātrināties.
Ar piespiedu papildizglītību ir saistītas nopietnas problēmas. Pirmkārt, ap skolu ir izveidojusies pelēkā izglītības zona. Tajā ir iesaistījušies gan skolēni, gan viņu vecāki un, protams, arī skolotāji. Starp viņiem ir gana daudz pensionētu skolotāju un, paldies Dievam, tieši viņi ir tie, kas mēģina salikt kopā tos mācīšanās fragmentus, kas padara daudzu skolēnu mācīšanos bezmērķīgu un atstumjošu.
Kā ikvienai pelēkajai zonai arī papildus izglītībai ir savi finanšu ieņēmumi, savi mērķi un arī eksistences formas. Daļa skolēnu PĒC STUNDĀM SKOLĀ dodas pie privātskolotāja mājās, tās dažreiz atrodas pat pilsētas otrā galā, un te viņiem palīdz vecāki. Bet ir skolēni, kas savās mājās sagaida…. savu mācību priekšmeta skolotāju. Šis process viņiem palīdz mācīties, bet vienlaikus ir demoralizējošs abām pusēm. Tomēr vispretīgāko sajūtu rada skolēna privātās nodarbības stundas pie sava skolotāja savā skolā.
Šajā nestabilajā pelēkajā zonā mācās gan atpalicēji, gan talantīgie, gan olimpieši. Neviens un nevienam to nevar aizliegt, taču nevajag arī aizmirst, ka tā ir papildus, VISPĀRATZĪTA UN VISPĀRPIEŅEMTA MAKSAS izglītība. Šāda izglītība rada sociālās vienlīdzības ievērošanas problēmas, taču tā rada arī eksistenciālus riskus skolēniem, kuri patiešām ir talantīgi, bet skolēnu pilnajās klasēs un visvisādu traucējumu pilnajās stundās paliek nepamanīti, atstumti – tiek norakti. Te nu ir vajadzīga papildus iekšējās iekļaušanas sistēma.
Šī piespiedu papildizglītība neļauj arī novērtēt, cik pati skola ir darījusi skolēnu mācīšanā un audzināšanā, jo objektīvu rādītāju vairs nav.
Zinot, ka šāda, netaisnīga izglītības kārtība pastāvēs arī nākamgad un arī pēc 5 – 10 gadiem, uz jaunbūvi Skola 2030 var raudzīties arī kā uz skaistu vitrīnu, ar moderniem mācību līdzekļiem dāsni apgādātām klasēm, kurās reāli notiks tikai izglītības procesa noslēguma, uzvarošā daļa, par kuru tiks sniegtas pozitīvas ziņas tiem, kam tās ir nepieciešamas, lai noturētos uz izglītības reformas klāja.
Pamatproblēma ir arī tā, ka izglītības reformai nav adekvāta filozofiskā pamata. Valda vulgāra izpratne par bērna attīstību. Renē Dekarta atziņa “Kamēr es domāju, esmu” tiek vulgāri ekspluatēta gan skolēna dzīvē, gan skolotāju darbā – tev jādomā, jādomā, jādomā gan kritiski, gan radoši. Taču Dekarts gribēja pateikt ko citu – lielu savas dzīves daļu mēs nedomājam, tātad arī neesam.
Lai domātu, ir vajadzīga piepūle domāt, taču ir risks, ka domāt nebūs iespējams – neļaus apkārtne vai paša nespēks. Tāpēc skolas vienīgais mērķis ir PIERADINĀT skolēnu pie citādas garīgās dzīves.
Pārsteidzoši, bet tieši tāda – privāta, individuāla, no tagadējās skolas struktūras atrauta izglītība tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem nākotnes izglītības virzieniem un repetitora profesija jau ieguvusi nākotnes profesijas statusu. Vācijā jau tagad privātajās izglītības iestādēs mācās katrs desmitais skolēns. Tur, rēķinoties ar šādu virzību, tiek meklētas iespējas, kā pēc iespējas taisnīgāk nodrošināt vienlīdzīgas iespējas iegūt labu izglītību. Tiek apspriests radikāls izglītības finansēšanas modelis – NAUDA SEKO VECĀKIEM. Šādā veidā arī mazāk turīgu vecāku bērniem būs iespēja doties uz privātajām skolām, ja viņi to uzskatīs par vajadzīgu.
Domājot par situāciju, kurā būtiska oficiālā izglītības procesa daļa sāk pamest skolu, vai nu to pagaidām dublējot vai to vēlāk atstumjot, ir nepieciešams atrast racionālus risinājumus. Tādi varētu būt arī jau minētie divi: apzināta, stimulējoša privātās izglītības attīstīšana, vienlaikus ieviešot modeli – nauda seko vecākiem.
Pagaidām diemžēl vairākums no mums, bērnu izglītošanā līdzdalīgajiem un par to atbildīgajiem pieaugušajiem, savās skolās jūtamies drīzāk kā beduīnu teltīs. Lielās idejas un lielie izaicinājumi mūs spiež pamest savas APDZĪVOTĀS vietas. Taču jaunbūves Skola 2030 sliešana notiek tik steidzīgi, pārgalvīgi (pāri galvām!), ka tās kā punkta B vieta uz sākumā aprakstītā nogriežņa atzīmējama ar būtisku novirzi Pizas torņa virzienā.
Autors ir latviešu valodas un literatūras skolotājs
Pagaidām nav neviena komentāra