Šogad skolēnu matemātikas eksāmenu rezultāti sasnieguši sliktāko līmeni pēdējā desmitgadē. Vieni norāda uz kļūdām pedagogu darbā, citi apšauba bērnu spējas. Vēl citi norāda uz kraso atšķirību starp to, ko skolēni apgūst matemātikas mācību stundās un eksāmenu saturu. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Diemžēl visas iesaistītās puses vēl nav sapratušas, cik būtiska problēma ir zemie eksāmenu rezultāti.
Vaina nav bērnos
Problēmas risinājums tiek meklēts, tomēr liela daļa uzskata, ka vaina ir bērnos. Nereti no pedagogiem var dzirdēt skaidrojumu, ka, lūk, – dažas skolas atlasa labākos skolēnus un pārējiem paliek pāri tas, kas paliek. Nav izvēles un jāstrādā ar ikvienu. Vēl daži norāda, ka sliktie eksāmenu rezultāti būtībā ir sekas atšķirīgajam kontaktstundu skaitam, proti, dažām skolām tas ir nepietiekams. Valsts vidējo rezultātu veido visi attiecīgā mācību gada 12. klašu skolēni neatkarīgi no skolas, kurā viņi mācās.
Manuprāt, viena no problēmām ir pedagogu noslodze. Matemātikas priekšmeta skolotāji ir vieni no noslogotākajiem – liels skaits kontaktstundu, kā arī nepieciešams ieguldīt daudz laika, lai sagatavotos šīm stundām. Pedagogi daudz laika velta metožu meklēšanai un pilnveidošanai. Šis darbs kopumā ar lielu skaitu kontaktstundu un citiem apstākļiem nereti noved pie tā, ka pedagogi ir izdeguši un noguruši. Patiesībā šāda situācija ir ne tikai ar matemātikas skolotājiem, bet ar visiem pedagogiem, kuru priekšmetos ir obligātie eksāmeni.
Jāsaprot, ka obligātie eksāmeni rada papildus slodzi ne tikai skolēniem, bet arī pedagogiem, jo pēc viņu darba rezultātiem nereti tiek vērtēta visa skola kopumā. Vēl jāņem vērā, ka arī skolēnu vecāki lielāku uzmanību pievērš tieši tiem priekšmetiem, kuros gaidāmi obligātie eksāmeni. Tātad tā ir papildus slodze visiem. Matemātikas skolotāji mācību stundu laikā eksāmenam gatavo visus skolēnus, kuriem bieži ir dažādi zināšanu līmeņi. Savukārt izvēles priekšmetu skolotāji eksāmeniem gatavo daudz mazāku skaitu, nereti papildus stundās vai konsultāciju laikā.
Cilvēciskās kļūdas, labojot darbus
Eksāmenu kontekstā jāņem vērā arī to vērtēšanas process. Ņemot vērā lielo apelācijas iesniegumu skaitu, varam secināt, ka procesā, kāds tas ir patlaban, ir ļoti liela cilvēciskās kļūdas iespējamība. Pedagogi, kas labo darbus, par salīdzinoši nelielu atlīdzību strādā no rīta līdz vakaram, tāpēc pret vakaru, iespējams, uzmanība patiešām ir mazāka nekā no rīta.
Šā gada apelāciju gadījumi parādīja arī ļoti rupjas kļūdas, kas kādam skolēnam var maksāt budžeta vietu vai iespēju studēt labā augstskolā. Kamēr eksāmens tiek veidots tā, ka to nav iespējams labot bez cilvēku iesaistes, nepieciešams darīt visu, lai samazinātu kļūdīšanās iespējamību.
Būtiska nozīme ir arī eksāmenu rezultātu publiskai analīzei, kā arī tam, lai katra skola varētu tikt pie detalizētiem savu skolēnu eksāmenu rezultātiem un analizēt tos pa uzdevumiem. Tas ļautu labāk izprast, kuri uzdevumu veidi ir lielāks klupšanas akmens un prasa papildus darbu.
Analizējot iepriekšējo gadu publiski pieejamos matemātikas eksāmenu statistikas datus, varu teikt, ka pagaidām nopietns klupšanas akmens ir pētnieciskie uzdevumi, kuros skolēniem pašiem jāprot plānot risinājuma gaitu, izmantojot matemātikā apgūtās likumsakarības.
Diemžēl liela daļa skolēnu šādiem uzdevumiem nemaz neķeras klāt, padodoties bez mēģināšanas. Šāda tipa uzdevumi prasa citādāku domāšanas veidu nekā uzdevumi, kuru risināšanā izmanto algoritmus. Šis domāšanas veids skolēniem ir jāmāca.
Vienots metodiskais materiāls
Rodas loģisks jautājums – kāpēc pedagogi nevelta vairāk uzmanības šāda veida uzdevumiem? Lielai daļai pedagogu, kuri būtu gatavi to darīt, trūkst prasmju, lai tos sastādītu, tāpat trūkst arī metodisko materiālu vai palīgmateriālu to veidošanā. Pedagogiem šajā ziņā noteikti nepieciešams atbalsts – kāpēc no, piemēram, 1000 matemātikas skolotājiem visā Latvijā katram pašam meklēt un mēģināt izstrādāt šādus uzdevumus tā vietā, lai būtu viens kopīgs paraugmateriāls visiem, pēc kā vadīties, gatavojot uzdevumus stundām? Šāda materiāla izstrāde sekmētu arī to, ka stundās apgūstamās matemātiskās prasmes sakristu ar to, kas skolēnam būtu jāprot, beidzot vidusskolu.
Manuprāt, daudzi skolotāji būtu gatavi mainīt mācīšanas pieeju, ja būtu piemēroti metodiskie materiāli, ja būtu laiks, kuru veltīt prasmju un zināšanu pilnveidei, iespēja apmeklēt dažādus kvalitatīvus kursus un skolu direktoru atbalsts.
Autore ir pedagoģe un Neatkarīgās izglītības biedrības biedre
Pagaidām nav neviena komentāra