Mēs visi esam migranti!

“21. gadsimtā mēs visi esam migranti,” – tā vēstīja kāda raksta nosaukums žurnāla National Geographics 2019. gada augusta numurā. Un šķita vērts aizdomāties par raksta ievadā uzdoto jautājumu, vai un kāpēc mums vispār būtu jānodala migranti no vietējiem jeb “iedzimtajiem”?

Migrācija ir sena parādība, kas saistās ar civilizācijas ģenēzi divus miljonus gadu senā pagātnē. Šis fenomens ir skāris visu laikmetu sabiedrības un noteicis ģeopolitiskās kartes veidošanos. Tas saistāms ar globāliem jaunatklāšanas, izpētes, saziņas un urbanizācijas procesiem. Mūsdienās reti kurš var saukt sevi par “vietējo” un gandrīz neviens nav dzimis tur, kur pašreiz dzīvo. Cilvēki ir būtnes, kas pārvietojas, un šobrīd vairs nespējam iedomāties dzīvi bez atrašanās kustībā.

Būtiska daļai populācijas ir “atvērtās pasaules” iespēja brīvi ceļot, brīvi izvēlēties valsti dzīves vietai vai izglītības iegūšanai. Ceļošana ir neatņemama mūsu laikmeta sastāvdaļa. Tā kļuvusi par ikdienišķu paradumu un pat dzīvesstilu, izveidojoties sabiedrībai, kas vienmēr gatava doties uz geitu. Pašsaprotama ir iespēja pārvietoties, būt saziņā un būt sasniedzamiem.

Tomēr jēdziens “migrācija” ir ieguvis negatīvu pieskaņu un tiek asociēts ar kaut ko nelabvēlīgu un draudus nesošu. Neskatoties uz atsevišķām kampaņām imigrācijas atbalstam, Latvijā pret “migrāciju” ir īpaši negatīva attieksme, kas, kā apgalvo migrācijas pētnieki, saistāma ar mūsu padomju pagātni.

Nesenā migrantu krīze Latviju skāra minimāli, taču tā bija un joprojām ir ievērojams izaicinājums Eiropai. Skatoties globālā mērogā, gan nevar apgalvot, ka migrācijas rādītāji kopumā ir dramatiski pieauguši tieši pēdējos gados. Kā saka migrācijas pētnieks Hains de Hāss (Hein de Haas), socioloģijas profesors Amsterdamas Universitātē, “Eiropa, kas pati kādreiz bija migrantu avots, ir kļuvusi par globālu migrantu galamērķi”. Un šeit mēs runājam par emigrāciju no Eiropas tādos apmēros, ka izveidojās jaunapdzīvotas zemes un apgūtas jaunas teritorijas.

Mūsdienās migrācijas iemesli ir dažādi – gan brīvprātīgi, gan piespiedu – un var būt saistīti ar ekonomiskiem apsvērumiem, kultūru, izglītības iegūšanu, var būt politiski vai sociāli motivēti, saistīti ar vidi un klimata pārmaiņām. Katras nacionālās valsts robežās reakcija uz migrācijas procesiem izpaužas atšķirīgi.

Pašreiz Latvijā, lai mazinātu depopulācijas riskus, tiek īstenots remigrācijas projekts, bet personīgi zinu daudzus savas paaudzes cilvēkus, kas paši pieņēmuši lēmumu atgriezties Latvijā.

Interesanti, ka, piemēram, Smiltene iesaistās remigrācijas projektā, izveidojot interaktīvu karti “Atrodi savas mājas Smiltenes novadā”, kur vienkopus var saņemt informāciju par novadā pieejamiem nekustamajiem īpašumiem.

Jāatzīst, ka cilvēku skaits, ko varam šādā veidā sagaidīt atpakaļ, uz globālā fona var šķist nebūtisks. Tomēr, lai mudinātu cilvēkus atgriezties, reģionu līmenī būtiski ir pievērst uzmanību tādiem jautājumiem kā sasniedzamības uzlabošana, racionāla un efektīva transporta infrastruktūras plānošana un sabiedriskais transports, attīstības centru izaugsme, pakalpojumu koncentrācija, pilsētu un lauku mijiedarbība un, iespējams, šī nošķīruma nojaukšana vispār.

Runājot par migrāciju, es kā arhitekte domāju par cilvēku mobilitāti un pārvietošanos kopumā. Turklāt cilvēku migrācija, tāpat kā priekšmetu, kapitāla un informācijas plūsmas ir tikai viena no mobilitātēm. Taču apsēsti ar “lielo bildi” mēs varam neiedomāties paskatīties uz dažādo cirkulēšanu ne tikai planetārā, bet arī mikromērogā. Liktenīga var kļūt mikroskopisko daļiņu pārvietošanās – slimības, vīrusi, radioaktīvi elementi, kas pārvietojas nemanāmi, bet var izraisīt epidēmijas un katastrofas. Sēklas, flora un fauna “apceļo” pasauli, atgādinot mums stāstus par civilizācijas veidošanos, kolonizāciju un iekarošanu. Mūsu gēni ir atgādinājums par to, ka visi esam migranti.

Uz migrācijas parādību ir vērts paskatīties plašākā, iespējams, neierastā rakursā. Pētnieks, redaktors un publicists Džastinjens Traiblons (Justinien Tribillon) migrācijas interpretācijām veltījis sešus Migrant Journal numurus, kas iznāk kopš 2016. gada. Žurnāls, apvienojot dažādas pieredzes, pēta sakarības starp cilvēku, preču, informācijas, floras un faunas, kā arī pārceļojumiem, notikumiem un parādībām, kas saistīti ar “migrācijas” ideju. Tāpat šķiet interesanti spekulatīvi ieskatīties tālākā nākotnē, apsverot domu par starpplanētu migrāciju, jo dzīve uz zemes pašreizējā intensitātē varētu kļūt neiespējama. Arhitekti jau sākuši vizualizēt, kā izskatīsies dzīvojamā vide uz Marsa. Vai mēģina noskaidrot, kā plānot gaisa telpu bezpilota lidaparātiem.

Mūsdienu sabiedrību raksturo paaugstināts mobilitātes līmenis – ātrums un sakari. Mainām mājas un dzīvesvietas, dodamies komandējumos, strādāt, dzīvot vai studēt uz ārzemēm. Mēs dzīvojam mūsu ikdienišķajās migrācijās, ceļojot starp mājām, bērnudārzu, skolu, darbu, deju nodarbībām un treniņu sporta klubā. Mēs pārvietojamies, kad ir neciešami palikt tur, kur esam. Es bieži esmu pieķērusi sevi pie domas, ka, ja kaut kas šajos platuma grādos “noies greizi”, tad pārcelšos uz dzīvi citur – it kā tā būtu izeja. Mēs pārvietojamies vides, stresa, fizisko briesmu dēļ.

Arī nākotnē cilvēki pārvietosies – jautājums tikai, vairāk reāli vai virtuāli. Dzīvojam laikā, kad sabiedrībā un personiskajās ģeogrāfijās parādījušies jauni mobilitātes veidi, apvienojot fizisko ķermeni un reālo telpu ar virtuālo. Vai varēsim iztikt bez klātbūtnes vai tomēr plānosim, kā pārvietoties vēl ātrāk, jo pavadīt laiku ceļā vairs “nebūs laika”. Un kāda būs tā telpa, kurā mēs, ikdienas migranti, veiksim savus pārceļojumus? Un kādas būs nākotnes pilsētas un apdzīvotās vietas – iekļaujošas, tolerantas, atvērtas un daudzveidīgas vai kontrolējošas un slēgtas?

Šie un daudzi citi migrācijas aspekti būs vairāk nekā 20 starptautisko ekspertu fokusā novembra sākumā Rīgā notiekošajā konferencē Architecture of Migration (Migrācijas arhitektūra). Tajā aicināti piedalīties arhitektūras, pilsētplānošanas, saistīto nozaru eksperti, pētnieki, profesionāļi un interesenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Konference ir apliecinājums tam, ka arhitekti, pilsētu pētnieki un plānotāji šajā gadsimtā  kļuvuši sociāli atbildīgāki ar vēlmi izprast pasauli pārmaiņu procesos un iesaistīties jautājumos par to, kā dzīvosim tuvākā vai tālākā nākotnē.

 

Autore ir arhitekte, konferences “Architecture of Migration” līdzkuratore