fbpx

Vēstures bedrē

Izrādē spēlē laikmetīgajam teātrim nenormāli liels aktieru skaits — gandrīz trīsdesmit. Foto — Kristaps Kalns
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Izrāde Katls — vai režisorei izdevies «pārkost» Aivara Freimaņa romānu?

Nacionālā teātra sezonas pirmais flagmanis — režisores Ināras Sluckas iestudētais Katls — ir konceptuāls darbs. Ne mākslinieciski, jo uzreiz jāatzīst — lai gan izrāde ir veidota ar profesionālu roku, tā tomēr ir garlaicīga. Taču kā stāsts par vēsturi iestudējums ir pieminēšanas vērts.

Kinorežisora Aivara Freimaņa romāns Katls plaukstošajā latviešu vēsturiskās prozas žanrā ir neparasts — rakstīts gandrīz vai bez laikmeta vērtējuma, ar ne-varoni centrā. Autors, visticamāk, savu darbu uzlūkoja kā liecību par konkrētu vēstures periodu. (Īpaši jau ar seksu un nāvi saistīto detaļu spilgtums atstāj iespaidu, ka tie, visticamāk, ir no dzīves norakstīti stāsti.) Tomēr fakts, ka Freimanis, talantīgs amatieris rakstniecībā, ne vienmēr valda pār tekstu, Katlam piešķir varbūt pat negribētu daudznozīmību. Romāns ir patīkams lasāmgabals, kas var aizraut gan gardēžus, gan tikpat labi baudāms pludmalē vai trolejbusā, īsinot laiku.

Ja neskaita dažus didaktiskus komentārus par padomju un mūsdienu Latviju, Freimaņa stāsts nav par Kurzemes katlu vai piekrastes ciemiem, kā varētu šķist. Tematiski 40. un 50. gadu sadzīvi Kurzemē aptverošais romāns drīzāk atgādina ko līdzīgu maģiskā reālisma darbiem (saprotams, reālistiskākā versijā), kuros gandrīz no mītiem izkāpušas vietas piepeši tiek ierautas dzīvē un izdzīvo tādu kaislību varavīksni, ka spēki šajā vitalitātes sprādzienā iztērēti pilnībā un atliek atkal nogrimt aizmirstības miegā. Katls kā dzīve, kurā virst cilvēki, un vienalga, kāds laikmets kalpo tai par izejvielu. Freimaņa varoņi, galu galā, arī neinteresējas par politiku; Aizsilciema dzīve aprobežojas ar galdu un gultu, kuri ar kādu jādala, un arī tad nav īpašas nozīmes, ar kuru.

Ināras Sluckas izrāde romānam šo burvīgo neskaidrību atņem. Vēstures grieži Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā iemiesoti burtiski — kā liela siena, kuru griež skatuves ripa, un tās kustība virza notikumu gaitu. Aina nomaina ainu, notikums — notikumu, radot sajūtu, ka kustība ir neizbēgama, bet arī mehāniska. Notiekošajam objektivitāti piešķir vēsturnieka Eduarda Liniņa ierunātie komentāri, kas kopā ar titriem, kas projicēti uz sienas, papildina citādi it kā reālistiski spēlētās darbības. Kad izrāde beidzas ar Freimaņa dokumentālās filmas fragmentu, sajūta, ka Sluckas iestudējums pretendē būt par vēstures grāmatu, kļūst par pārliecību.

Nacionālā teātra izrādē interpretāciju veido režisores dramatizējuma loģika, pirmām kārtām jau ievērojami sarukušais varoņu skaits. Pārmest te nav ko — tik plašs tēlu kaleidoskops kā Freimaņa romānā teātrī, protams, nav iespējams; izrādē jau tā spēlē laikmetīgajam teātrim nenormāli liels aktieru skaits (gandrīz trīsdesmit). Tomēr, apvienojot dažādas sižeta līnijas un varoņus, no anekdotēm izveidojušies likteņi. Un tie ir… pretrunīgi vērtējami.

Nē, runa nav par galveno varoni Ingu Zuti, pazemojoši sauktu par Ņurņiku (tas ir, nēģu tārpu), kurš plūst pa dzīvi vienšūnas organismam līdzīgi, kustības izdarot tikai brīžos, kad pasaule (lasi: kāda sieviete, viena vai otra armija, čeka utt.) no viņa kaut ko grib. Ņurņiks tad raksta ziņojumus un vēstules, un viņa daiļrade satur kopā stāstiņus par Zušu kaimiņu sadzīvi. Lasot Freimaņa grāmatu, gan rodas iespaids, ka viņa stāsti ir neobligāti, tas ir, jebkuru no tiem varētu arī nestāstīt, jo tēli uzpeld un nogrimst nebūtībā, Ņurņika dzīvē paliekošas sliedes neievelkot. Izrādē gan viņi izdzīvo savas dzīves no A līdz Z, un tā mēs, piemēram, ieraugām simpātisko Partijskāju (Normunds Laizāns) — uz jaundibināmo padomju zvejnieku kolhozu partijas nosūtīto vadītāju, kas vietējo dzīvi acīmredzami uzlabo. Vai ne mazāk simpātiskos nacionālos partizānus, kas visi kā viens ir šāvuši ebrejus un kuru akcijas pret padomju aktīvistiem visai tieši atgādina aizgājuša laikmeta ideoloģiskos stāstus par bandītiem mežos.

Tieši tā, manuprāt, ir iestudējuma lielākā problēma — melnbaltums. Izrāde ir pieklājīgs darbs — jo gaumes un stila izjūtu režisorei Inārai Sluckai pārmest nevar; plašais ansamblis spēlē labi; īpaši jāizceļ Kārlis Reijers, kura atveidā Ņurņiks ieguvis gļēvas, inertas kustības, aizplīvurotu skatienu un šausminoši bezpersonisku smaidu. Bet vēsture, it īpaši kara un pēckara vēsture Latvijā, tomēr nav gluži viennozīmīgi skatāma. Freimaņa romāns no šīm lamatām izvairās, rādot atsevišķus gadījumus starp kuriem, jā, gadās arī garīgi nepilnvērtīgi cilvēki, kara noziedznieki, labie čekisti utt. Nacionālā teātra Katls vēstures bedrē iekrīt pilnībā. Un skumjākais, ka šķiet — paši pat neapzinoties. Skaidrībai atliek tikai piebilst — ka gadījums nav gluži nevainīgs teātrim, kurš nemitīgi skandē, ka veido nacionālo identitāti.

ooo

Katls. Nākamās izrādes 22. un 31. oktobrī. 5-22 eiro.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort