Vai sirds un asinsvadu slimību pacientu ārstēšanai nevajag papildu naudu?

Reti kurš no mums tā saucamajiem parastajiem lasītājiem rūpīgi iepazīstas ar Eiropas Komisijas (EK) rekomendācijām dalībvalstīm. EK rekomendācijas tomēr ir ārkārtīgi svarīgas, un mums kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij tās ir ne tikai jāievieš, bet, kas nereti šķiet vēl ļaunāk, par šo ieviešanu ir arī jāatskaitās. EK rekomendācijās ir ieteikumi, kas atkārtojas, piemēram, 2019. gadā tas ir rosinājums strādāt pie budžeta deficīta samazināšanas.

Tomēr ir arī jauni ieteikumi. Šoreiz viens no pamanāmākajiem skar veselības aprūpi, proti, EK nepārprotami Latvijai norāda uz problēmām sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā, akcentējot, ka mirstība pēc insulta un akūta miokarda infarkta slimnīcās ir augstāka nekā citās ES valstīs. Sirds un asinsvadu slimības ir viens no būtiskākajiem Latvijas iedzīvotāju mirstības iemesliem. Turklāt šīs slimības skar arvien jaunākus cilvēkus, tādēļ ārstēšanas uzlabošanai ir ne vien sabiedrības veselības, bet arī ekonomiska nozīme.

Veselībai vai nodokļiem?

Pamatojot lielāka finansējuma nepieciešamību veselības aprūpei, tiek minēti dažādi ieguvumi, tajā skaitā arī lielāki nodokļu ieņēmumi, ko nodrošinās veselāki iedzīvotāji. Tā tas ir, tomēr zināmā mērā šāda loģika ir absurda, jo sanāk, ka cilvēki valstī dzīvo, lai maksātu lielāku nodokļu naudas apjomu, par kura tērēšanu politiķi varētu lemt.

Pamatojot papildu līdzekļus veselības aprūpei, būtu jāuzsver, ka daudzi pacienti faktiski netiek ārstēti. Un tieši tāpēc ir nepieciešams lielāks finansējums, jo tas ļaus šiem pacientiem nodrošināt mūsdienīgu un efektīvu ārstēšanu, palielinās viņu dzīvildzi.

Kas vispirms – vista vai ola?

Jau vairākus gadus diezgan izplatīts un daudzu prātos iesēdies ir apgalvojums, ka vispirms ir jāuzlabo veselības aprūpes efektivitāte un tikai pēc tam var piešķirt papildus finansējumu. Šim apgalvojumam nevaru piekrist. Ikviens, kurš strādā ekonomikā, saprot – lai kāpinātu efektivitāti, vispirms ir jāinvestē. Tas kritiski noskaņotajiem uzņēmumu vadītājiem būtu jāzina.

Par nožēlu jāatzīst, ka mirstība no sirds un asinsvadu slimībām Latvijā ir ļoti augsta, kas liecina, ka šo slimību nozīmīgākos cēloņus – augstu asinsspiedienu, paaugstinātu holesterīna līmeni – līdz šim nav izdevies nopietni ierobežot.

ES aicina uzlabot veselības aprūpes efektivitāti, to pašu vēlas arī daudzi pacienti un viņu tuvinieki. Sirds un asinsvadu slimību ārstēšana varētu būt viens no piemēriem, kur to paveikt. Atļaujot sirds un asinsvadu slimību riska pacientiem saņemt jau savlaicīgi pasaulē atzītas terapijas, mēs spēsim novērst infarktu, insultu un citu smagu slimību ārstēšanu, kas ir vairakkārt dārgāka nekā preventīvā ārstēšana. Šī ir visai banāla patiesība, ko speciālisti ir neskaitāmas reizēs atkārtojuši, tajā skaitā to vairākkārtīgi publiski skaidrojusi arī veselības ministre Ilze Viņķele. Diemžēl Latvijā pamatpatiesības joprojām ne visiem ir zināmas un saprotamas. Vēl arvien ir pacientu grupas, kuras nesaņem atbilstošu un efektīvu veselības aprūpi.

Eksperti daudzkārt jau ir norādījuši, ka Latvijā ļoti augstā līmenī ir invazīvā kardioloģija, tādēļ veiksmīgi tiek ārstēti daudzi pacienti. Taču ir arī pacienu grupas, kuras pietiekami labu ārstēšanu nesaņem. Tas arī ir iemesls EK pārmetumiem. No kvalitatīvas pacientu aprūpes ir “izkritušas” pacientu grupas ar paaugstinātu holesterīna līmeni, tātad tie pacienti, kuriem nepieciešama efektīva ārstēšana pirms tie nokļuvuši krīzē. Tie ir pacienti gan ar iedzimtu paaugstinātu holesterīna rādītāju, gan pacienti, kuriem holesterīna dēļ jau ir bijis infarkts vai insults. Daļai no tiem ir arī tāds nozīmīgs sirds un asinsvadu slimību priekšvēstnesis kā diabēts. Atbilstošas terapijas un arī rehabilitācijas trūkums šos pacientus nostāda ļoti pesimistiskā situācijā. Tomēr preventīvā ārstēšana (kas ir salīdzinoši lēta) spēj novērst šīs smagās un diemžēl bieži vien nāvējošās slimības. Ja tik lielas pacientu grupas ir palikušas ārpus adekvātas ārstēšanas, nav jābrīnās par EK brīdinājumu.

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardioloģe Iveta Mintāle skaidro, ka pašreizējie zāļu izrakstīšanas noteikumi paredz pacientam vispirms izrakstīt vecākas un lētākas zāles, lai gan ne vienmēr tās konkrētam pacientam būs efektīvas. Agrāk, kad mūsdienīgas zāles nebija pieejamas, šāda kārtība bija saprotama, taču tagad situācija ir mainījusies un turpināt šādu praksi nebūtu pareizi. “Kurā gadsimtā mēs dzīvojam?! Latvija jau tāpat ir viena no pēdējām valstīm, kura tikai pirms gada jaunākās paaudzes antikoagulantus jeb asins šķīdinātājus, kuri ir gan Eiropas, gan ASV kardiologu asociāciju vadlīnijās, izlēma iekļaut valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Turklāt pasaulē tie ir jau zināmi vairāk nekā 10 gadus,” situāciju raksturo Iveta Mintāle.

Jābeidz cīnīties tikai ar sekām

Uz papildu līdzekļu nepieciešamību preventīvai ārstēšanai no sava skatu punkta norāda arī Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krišs Lipšāns, kurš atzīst, ka nereti notiek cīņa ar sekām, tādēļ, lai tā nebūtu, nepieciešams nošķirt divas atbildības – valsts un indivīda. “Valstij ir jānodrošina sistēmisku atbalstu, pēc iespējas kvalitatīvākus un pieejamākus veselības aprūpes pakalpojumus. Regulārām veselības pārbaudēm, ārstniecībai un rehabilitācijai ir jābūt nepārtrauktam procesam. Tas nodrošinātu, ka Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāte un darba spējas pieaugtu. Savukārt, katram no mums ir jāapzinās prevencijas nozīmība mūsu ikdienā, kas izpaužas gan kā regulāra ģimenes ārsta apmeklēšana, gan kā veselīgs dzīves veids,” akcentē Krists Lipšāns.

Nepieciešamību rūpēties par sirds un asinsvadu slimību riska faktoru novēršanu uzsver profesors, gastroenterologs Anatolijs Danilāns. Viņš norāda, ka pie asinsvadu slimību bojājumu progresēšanas nevar visu vainu novelt tikai, piemēram, uz zema blīvuma holesterīnu, kas varētu būt viens no iemesliem. Ja tiešām tas jāmazina un pacientam jālieto statīni, tad arī jāseko ārsta norādēm, bet paralēli un jau iepriekš jādomā arī par citām lietām, kas uzlabotu veselību. Piemēram, ne tik sen zinātnieki atklāja osteokalcīnu, kas ir nozīmīgs asinsvadu stiprinātājs. Lai šī viela no kauliem nokļūtu asinīs, nepieciešamas regulāras fiziskas kustības. Profesors arī uzsver, ka nedrīkst pārbaroties. Reizēm holesterīna rādītāji nav tik būtiski, cik lielu ļaunumu asinsvadiem var nodarīt cukura diabēts.

Jāpalielina ārstēšanas pieejamība

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidentes Līgas Kozlovskas privātpraksē Balvos no 2580 reģistrētajiem pacientiem 600 – 800 atrodas riska grupā vai jau slimo ar sirds un asinsvadu slimībām. Lai arī šādi dati nav tipiski katrai ģimenes ārsta praksei, tomēr Līga Kozlovska vairākkārt uzsver, cik lielā mērā cilvēki Latvijā dažādu iemeslu dēļ slimo ar šīm slimībām, mirst, turklāt vecuma amplitūda ir plaša, un ir tendence katru gadu pacientiem kļūt arvien jaunākiem. Ja 60 gados cilvēkam ir kāda no šīm slimībām, tad arī tas ir slikti, jo slimības saasinājums bieži vien rada neatgriezeniskas sekas veselībai un tiek zaudētas darbspējas, atveseļošanās norit smagi. Kā zināms, šādā vecumā cilvēki Latvijā vēl nav pensionējušies.

Līga Kozlovska atgādina, ka katra paša spēkos ir daudz darīt profilakses labā, turklāt Latvijas iedzīvotājiem no 40-60 gadiem pašreiz aktuāla ir valsts atbalstīta programma, kas dod iespēju apmeklēt ģimenes ārstu bez maksas, lai novērtētu, cik liels viņiem risks saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām vai arī konstatēt tās agrīnā stadijā. Paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts – tie ir pieminēto slimību priekšvēstneši.

Ļoti būtisks ir jautājums par cilvēku maksātspēju, jo, ja profilaktiskajās apskatēs atklāj, piemēram, sirds ritma traucējumus, kas ir nopietns drauds insulta iespējamībai, pacientam jāsāk lietot atbilstošas zāles, lai risku mazinātu. Pēc Līgas Kozlovskas vērojumiem valsts daļējā kompensācija bieži vien neveicina atveseļošanos, jo daudziem pacientiem samaksāt 60-70 eiro ikmēneša līdzmaksājumu ir tikpat nereāli, cik viņiem prasīt pilnu summu par šīm dzīvībai svarīgajām zālēm. Realitātē cilvēki, kuri sāk lietot zāles, bieži vien naudas trūkuma dēļ pēc dažiem mēnešiem pārtrauc to darīt. Sekas tam var būt letālas. Latvijas mediķi regulāri interesējas par kardioloģijas medikamentu novitātēm pasaulē, un nākamā gada veselības budžetā esot pamatotas cerības gūt papildu finansējumu šāda veida vajadzībām, norāda Līga Kozlovska.

Nepieciešams plāns

Faktiski gadu desmitiem Veselības ministrijā ir dominējusi pieeja pacientiem nodrošināt tikai izmaksu ziņā lētās zāles. Taču šāda pieeja palīdz tikai daļai pacientu. Tieši tādēļ Iveta Mintāle uzsver, ka svarīgākais ir nevis zāļu zemā cena, bet gan to iedarbības efektivitāte. Lemjošajām institūcijām vajadzētu saprast, cik svarīga ir izvairīšanās no smagām sirds un asinsvadu slimībām un to smagās ārstēšanas, rehabilitācijas, kas valstij izmaksā ārkārtīgi dārgi. Iveta Mintāle akcentē, ka efektīvu medikamentu “dārgās” izmaksas atmaksājas nākotnē.

Pirms vairākiem gadiem valdība bija apstiprinājusi sirds un asinsvadu veselības plānu, kura mērķis bija uzlabot šo slimību ārstēšanu. Plāns bija spēkā līdz 2015. gadam un diemžēl daļa no tajā ierakstītā netika īstenota un sasniegta. Valdība plāna izvērtējumā pati atzina, ka trūka sistēmiskas pieejas, kā arī finansējuma. Tomēr jāatzīst, ka šāds plāns var būt ļoti efektīvs instruments ārstēšanas uzlabošanai, tāpēc valdībai būtu vērts apsvērt jauna plāna sagatavošanas iespējas. Protams, paredzot arī atbilstošu finansējumu.

Plānā būtu jāparedz arī pietiekami kompleksa rīcība sirds un asinsvadu slimību riska grupu pacientu savlaicīgai un preventīvai ārstēšanai, tie ir pacienti ar augstu asinsspiedienu, augstu holesterīna līmeni, kas ir būtisks iemesls insultam, infarktam, priekšlaicīgai nāvei.

Jācer, ka Veselības ministrija un politiķi pieņems lēmumus, kas uzlabos sirds un asinsvadu slimību ārstēšanu. Varēsim atskaitīties arī Eiropas Komisijai. Vienīgi jautājums, kas būs minēts Latvijas atskaitē? Vai tas, ka joprojām katrs trešais insulta pacients mirst un aizvien ir pacientu grupas, kuras nesaņem atbilstošas zāles un ārstēšanu? Vai arī tur būs minēts tas, ka ir sperti konkrēti soļi, kas trūkumus sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā ir novērsuši?

 

Autore ir ekonomikas analītiķe