Operas jaunuzvedums Spēlēju, dancoju — vērienīgs, bet atsvešināts un brīžiem apstrīdams Raiņa simbolu tulkojums
Jauna cilvēka, šajā gadījumā Lauras Grozas-Ķiberes, uzdrošināšanās ķerties klāt jau par klasisku vērtību kļuvušajai Imanta Kalniņa (un Raiņa, un Imanta Ziedoņa!) operai ir cieņas vērta. Spēlēju, dancoju jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, un šo svarīgo uzveduma pusi atstāju muzikologu vērtējumam. Taču latviešu operas ir īsti pateicīga viela, uz ko paraudzīties no teātra, proti, režijas puses. Tām nav raksturīgi melodrāmu sižeti ar varoņu ciešanām un bojāeju aiz nelaimīgas vai neatbildētas mīlestības. Tās tikpat kā vienmēr ir kaislību drāmas, taču tulkojamas nevis (vai ne tikai) kā personiski pārdzīvojumi, bet vispārcilvēciski vai nacionāli simboli, kuru atšifrēšana un iedzīvināšana atbilstoši sava laika garam tad arī pieprasa režiju.
Spēlēju, dancoju ir vēl sarežģītāks gadījums: tajā Rainis ne tikai izmantojis klasisko Orfeja ceļojumu uz pazemes valstību, lai atvestu atpakaļ dzīvē Eirīdīki, bet arī padziļinājis to traģēdijas virzienā. Rainis ļauj Totam pārvest mīļo Leldi virszemē, bet — dots pret dotu — prasa vienu dzīvību pretī, un tā ir jau uzvaras garšu sajutušā varoņa dzīvība. Līdz ar to simboliskajam līmenim nāk klāt arī psiholoģiskais, pat intīmais.
Režisore ar savu radošo grupu — dramaturgu Evartu Melnalksni, scenogrāfu Miķeli Fišeru, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, horeogrāfu Rūdolfu Gediņu un videomākslinieku -8 — strādājusi ar iztēli un skaidru viedokli par to, kas notiek te un tagad. Un radījusi patiešām vērienīgu divi pasauļu — zemes un pazemes — pretnostatījumu.
Uzveduma darbība sākas te un gandrīz tagad: kā režisore programmā precizējusi — 2013. gada vasaras saulgriežos, kad dega Rīgas pils. Daugavas krastmalā pie mūra, kur novembrī spraužam svecītes, notiek Leldes un Zemgus kāzas. Viesi — drusku šikāki no līgavaiņa puses; tie, kas no līgavas dzimtas, tepat vietējā tirgū štātes atraduši — sadzīviski burzās, ierauj, paslepen bučojas un grābstās. Zemes dzīve ir tik banāla un bezgaršīga, ka Lelde (Marlēna Keine vai Jūlija Vasiļjeva) piesēž pie galda un lej sev vīnu glāzi pēc glāzes. Kad augšā uz mūra parādās sveši ceļinieki Aklais (Rihards Mačanovskis vai Edgars Ošlejs), Klibais (Kalvis Kalniņš vai Rinalds Kandalincevs), Ragana (Ilona Bagele vai Irma Pavāre) un Tots (Raimonds Bramanis vai Andris Ludvigs), līgava tiecas viņiem pretī — aizsper kurpes pa gaisu un uzkāpj uz galda, bet tikpat nespēj aizsniegties līdz Totam, kas aicinot stiepj roku viņai pretim.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.