Divi pasaules

Skats no Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādes Spēlēju, dancoju. Centrā — Lelde (Marlēna Keine). Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Operas jaunuzvedums Spēlēju, dancoju — vērienīgs, bet atsvešināts un brīžiem apstrīdams Raiņa simbolu tulkojums

Jauna cilvēka, šajā gadījumā Lauras Grozas-Ķiberes, uzdrošināšanās ķerties klāt jau par klasisku vērtību kļuvušajai Imanta Kalniņa (un Raiņa, un Imanta Ziedoņa!) operai ir cieņas vērta. Spēlēju, dancoju jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, un šo svarīgo uzveduma pusi atstāju muzikologu vērtējumam. Taču latviešu operas ir īsti pateicīga viela, uz ko paraudzīties no teātra, proti, režijas puses. Tām nav raksturīgi melodrāmu sižeti ar varoņu ciešanām un bojāeju aiz nelaimīgas vai neatbildētas mīlestības. Tās tikpat kā vienmēr ir kaislību drāmas, taču tulkojamas nevis (vai ne tikai) kā personiski pārdzīvojumi, bet vispārcilvēciski vai nacionāli simboli, kuru atšifrēšana un iedzīvināšana atbilstoši sava laika garam tad arī pieprasa režiju. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu