Konkursā uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja amatu pārliecinoši uzvarējusi Santa Purgaile, bankas Citadele valdes locekle. Purgaile strādājusi banku sektorā visu darba mūžu — sākot kā sekretāre SEB bankā, vēlāk vadījusi tās Siguldas nodaļu un visbeidzot SEB privātbaņķieru biznesu Latvijā un Baltijā. No 2012. gada strādā Citadelē. Valdība par Purgailes apstiprināšanu amatā plāno lemt 1.oktobrī, pēc tam būs jābalso Saeimai.Intervijā Ir redakcijā izvaicājām Purgaili par darāmajiem darbiem, lūdzām novērtēt līdzšinējās sekmes naudas atmazgāšanas apkarošanā un komentēt, kā viņa novērsīs iespējamos interešu konfliktus.
Kāda bija jūsu motivācija piedalīties šajā konkursā?
Gadiem ejot un nonākot līdz briedumam, katrs uzdod sev jautājumu: kas paliek aiz tevis, ko tu savai valstij esi izdarījis labu. Kā esi palīdzējis mums kopā veidot Latviju stiprāku, labāku — kas paliek mūsu bērniem. Konkursā ejot katru nākamo soli uz priekšu — saprotot, ka palieku starp tiem, kas tiek virzīti tālāk, man bija ļoti daudz sarunu par motivāciju. Protams, pārēja no privātā sektora valsts sektorā ir izaicinājums jebkuram, kurš līdz šim valsts amatos nav bijis. Tā ir sava veida nedrošība, bet, ja nepamēģināsi — neuzzināsi, kā ir īstenībā. Patriotiskā nots bija tā, kas mani visvairāk motivēja iet uz priekšu.
Vai pati pieteicāties vai tikāt uzrunāta caur atlases kompāniju?
Atlases kompānija mani uzrunāja un motivēja pieteikties, lai arī sākumā ar pilnu krūti nerāvos. Man nebija īsti ticības, ka konkursa gaita būs tiešām caurspīdīga un profesionāla, bez kādām politiskām aizkulisēm. Jūtot, ka virzāmies uz priekšu, tas radīja arvien lielāku ticību visam procesam un valstij kopumā, jo man likās — nu, tā nevar būt, ka vienkārši mani uzrunāja un tagad es tur būšu. Man vienmēr tiešām ir bijusi sajūta, ka tas ir iepriekš zināms process, kur tikai tiek izspēlēts teātris. Tas bija tāds pilnīgi cilvēka no malas vērtējums. Kad esi tur iekšā, saproti, ka nav jau nemaz tik slikti, kā izskatās. Tiešām fantastiski cilvēki Valsts kancelejā un nominācijas komisijā, es sajutu, ka no sirds vēlas atrast kādu, kas var šobrīd aizpildīt šo ļoti svarīgo pozīciju.
Jums pašai nebija sarunas ar pazīstamiem cilvēkiem, kuriem varētu būt ietekme uz lēmumiem, pārrunas šī procesa laikā?
Pilnīgi ne ar vienu. Vinīgie divi cilvēki — mans vīrs un dēls zināja, protams, neskaitot komisiju un procesā iesaistītos. Bet no maniem tuvākajiem cilvēkiem — radiniekiem, draugiem, kolēģiem, pilnīgi neviens nezināja, ka es vispār esmu tajā procesā.
Kas ir jūsu stiprās puses, kuru dēļ esat piemērota šim amatam?
Pirmkārt, tā ir pieredze — 25 gadi industrijā nav maz. Ir iziets cari dažādiem cikliem, dažādiem procesiem. Ir redzētas un piedzīvotas gan izaugsmes lietas, gan tas pats 2008., 2009. gads. Iešana cauri lielajai finanšu krīzei un visas sekas, kas pēc tam lika pārskatīt un principā mainīt banku nozari, saprast un mācīties no kļūdām. Tajā pašā laikā atgriezties tirgū, sekmēt ekonomiku un neļaut apstāties procesam, arī izejot ārā no bedres.
Arī cilvēciskās īpašības nenoliedzami ir svarīgas. Man ļoti patīk īstenot pārmaiņas, esmu piedalījusies dažādos pārmaiņu procesos. Es neesmu cilvēks, kas ilgstoši var strādāt tādā «business as usual», stabilā biznesa vidē, kur viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Man sāk rasties diskomforts un urda, kas dzen uz priekšu un saka, ka jāmaina kaut kas, Visu laiku jāizaicina tas status quo, kas šobrīd ir.
Vēl man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Man vispār cilvēki patīk. Un man liekas, tas ir ļoti svarīgi, kad jāveido komanda, jākomunicē ar ļoti daudzām iesaistītajām pusēm un sadarbības partneriem. Šis ir izaicinājums arī starptautiskā mērogā. Man liekas ļoti svarīgi nebaidīties no cilvēkiem, iet cilvēkos, stāstīt, veidot savstarpējās saiknes un attiecības, to saucamo netvorkingu, [tīklošanos]. Un arī nekautrēties un prezentēt sevi. Mārketings arī ir iekšā. Ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, ko esi izdarījis, ja neaizej un nepastāsti. Un brīžiem arī mēs kā jau latvieši, pēc būtības vairāk tomēr introverti, vēlamies rīkoties lēnām un piesardzīgi. Bet tajā pašā laikā ir jāmāk sevi pārdot, ir jāmāk pastāvēt par savām vērtībām, par savām interesēm un beigu beigās par savu valsti.
Jūs pieminējāt pieredzi kā vienu no būtiskiem aspektiem. Kas jūsu darba pieredzē ir sagatavojis jūs nodarboties ar finanšu noziegumu — naudas atmazgāšanas atklāšanu? Cik plaša ir bijusi jūsu pieredze — vai ir bijusi ar AML (Anti-Money Laundering — naudas atmazgāšanas apkarošana) sistēmas ieviešanu un nodrošināšanu SEB un Citadele?
Visciešākais sakars ar šo jomu ir bijis tieši pēdējos gados, strādājot Citadeles valdē. Jo katras bankas vadības dienas kārtībā šie jautājumi ir ļoti svarīgi. Pēdējos gadus esmu bijusi daļa no Atbilstības uzraudzības komitejas, kas bankā tieši lemj par AML jautājumiem — procedūras, iekšējā regulācija, arī konkrētu klientu gadījumu izskatīšana. Ikdienā strādājot, tā ir tā galvenā bāze, kas man šobrīd ir.
Vai jums ir bijuši gadījumi, kad atsakāt klientiem AML risku dēļ?
Protams, katru dienu.
Kā esat rīkojusies neskaidrās situācijās — vai pārsvaru ņemusi vēlme piesaistīt klientu vai arī nepieciešamība nodrošināties pret riskiem?
Neskatoties uz to, ka Citadeles valdē mana atbildība bija par biznesa izaugsmi, pēdējos gados vienmēr manos lēmumos prioritāte ir bijusi pasargāt banku no AML saistītiem vai reputācijas riskiem. Ir bijis rets gadījums, kad mums bijušas nopietnas diskusijas starp biznesa pusi un risku [izvērtējumu], kur bijis jāmēģina iedziļināties un saprast, vai viss ir tik melns, kā mālē vai tā tomēr ir riska kolēģu pārāk lielā piesardzība. Tajā pašā laikā, ja ir pilnīgi skaidri redzami fakti un argumenti, es vienmēr esmu balsojusi par risku novēršanu vai nepieļaušanu, nevis par biznesa izaugsmi.
Vai Citadele ir starp tām bankām, kurām pēdējo gadu laikā bija jāmaina biznesa modelis, ņemot vērā stingrāku attieksmi?
Jā, protams. Vēl pirms pāris gadiem privat banking ļoti nozīmīga daļa bija darbs ar nerezidentiem. Bet ļoti ātrā tempā mēs pilnībā transformējām šo modeli, panācām nerezidentu kritumu strauji uzreiz zem 10%. Mums par labu spēlēja tas, ka bija skaidri definēti segmenti. Mēs zinājām, ka šīs ir starptautiskās privātpersonas — nerezidenti, šie ir uzņēmumi. Tikko parādījās jautājums par čaulas kompānijām, mēneša laikā mums praktiski nebija nevienas čaulas kompānijas. Tas tikai liecina par to, ka jau vēsturiski Citadelei bija augsta prioritāte ieviest dažāda veida uzraudzības sistēmas. IT pusē gadiem ir ieguldīti milzīgi līdzekļi, lai izķertu jebkuru ristu, kas var rasties no šo klientu apkalpošanas.
Skaidrs, ka tas jautājums nav tikai melns un balts. Ir arī nerezidentu kompānijas, kurām ir loģika, kuras var pierādīt, ka to struktūra ir caurspīdīga. Vārds «nerezidents» pēdējā laikā ir palicis šausmīgi negatīvs, bet nerezidents principā jau ir jebkas, kas nav rezidents. Jebkura ārvalstu kompānija, pat varbūt no Eiropas Savienības valstīm, no Amerikas, no Āzijas — ja tā šeit grib nākt un strādāt, uzreiz ir nerezidents. Jautājums, vai mēs zem šī vārda nepametam apakšā pārāk daudz.
Jā, mums nepatīk nerezidenti, kuriem ir neskaidri patiesā labuma guvēji, kuriem ir neskaidra īpašnieku struktūra, kur ir pamats apšaubīt to darbības mērķi. Bet tikko varam atbildēt uz visiem šiem jautājumiem: kas ir patiesie labuma guvēji, kāds ir darbības modelis, ko tieši šis uzņēmums dara, kāpēc vēlas šeit atvērt kontu, kādi ir ilgtermiņa mērķi sadarbībā ar Latviju — to visu saprotot un iedziļinoties, ļoti lielai daļai šo ārzemju kompāniju vai privātpersonu ir pilnīgi pamatots un akceptējams iemesls būt Latvijā.
Vai šobrīd bankas spēj atbildēt uz visiem jautājumiem attiecībā uz naudu, kas šobrīd iet caur Latvijas kredītiestādēm? Es domāju pēc būtības, nevis formāli, kas kaut kādā veidā jau ir bijis visu laiku.
Es nevaru atbildēt par 100%, jo neesmu bijusi uzrauga pusē. Varu tikai runāt no savām pozīcijām, ko esam pieredzējuši sadarbībā ar citām bankām kā partneriem. Man ir gandrīz 100% pārliecība, ka visas lielās bankas, kas šobrīd strādā Latvijā: SEB, Swedbank, Luminor, Citadele — pilnīgi noteikti pēc būtības zina, kas ir viņu klienti un kas notiek klientu kontos. Man ir nedaudz bažas, vai arī visas pārējās bankas, kas līdz šai transformācijai tipiski darbojās nerezidentu biznesā, vai tur pēc būtības viss ir kārtībā. Tas, ka pēc formas — visdrīzāk, jā. Bet tas būtu viens no pirmajiem uzdevumiem, ko sev redzu — pārliecāties, vai pēc būtības tur viss ir kārtībā.
Kā jūs par to pārliecināsities?
Ņemot vērā pieredzi, strādājot Citadelē un kā Atbilstības uzraudzības komitejas loceklei, es ļoti viegli varu [saprast] kaut vai pati ieejot un apskatoties konkrētus klientu failus — kā tas tiek apstoguļots, kā notiek monitoringa process.
Ko vēlaties izdarīt kā FKTK vadītāja — trīs svarīgākās lietas?
Pirmkārt, tā saucamā ugunsgrēka dzēšana, kas tagad tuvākos trīs mēnešus būs ļoti, ļoti būtiska. Pārliecināties, ko vēl varam izdarīt kopā ar Finanšu izlūkošanas dienestu, ar valdību, ar Latvijas banku un visiem iesaistītajiem, lai panāktu mums adekvātu Moneyval ziņojumu — mēs netiekam iekļauti ne pelēkajā, ne melnajā sarakstā. Tā šobrīd ir absolūta prioritāte. Tālāk nākamais, kas droši vien būs paralēli, pārliecināties, ka varam izveidot komandu no vislabākajiem profesionāļiem ar visaugstāko reputāciju.
Jums šķiet, ka iepriekšējam FKTK vadītājam Putniņam nebija komandas, vai jūs gribat citu komandu?
Protams, man būs vajadzīgs nedaudz laika, lai izvērtētu, kas tā ir par komandu. Sajūta ir, ka vajadzīgi uzlabojumi atsevišķās jomās.
Kurās?
Es nezinu, vai tagad es to gribu [teikt], lai neaizietu šobrīd kaut kāds nevajadzīgs vilnis. Svarīgākais ir maksimāli ātri novērtēt cilvēkus un saprast, kuri ir svarīgākie departamenti, kas būtu tie mani cilvēki, mana komanda. Maksimāli ātri viņus motivēt pievienoties un mums pašiem — padomei — kā komandai ķerties pie darba.
Un trešā lieta?
Ir ļoti būtiski mēģināt stratēģiski iezīmēt to spēles laukumu, ko gribam šeit Latvijas finanšu sektorā vispār redzēt. Kā izskatīsies finanšu sektors pēc trīs, pieciem gadiem.
Kāds ir jūsu plašākais redzējums? Senāk mēs tikām salīdzināti ar Šveici, tad ierobežojām čaulas kompānijas vismaz vienā veidā, saruka nerezidentu naudas apjomi, virknei banku uzdots mainīt biznesa modeli. Kā jūs redzat — kāda ir turpmākā Latvijas finanšu sektora loma pasaules kartē?
Latvijas finanšu sektors ir ļoti būtiska ekonomikas sastāvdaļa un bez tā vispār nevaram iedomāties Latviju kā plaukstošu valsti, kur cilvēki vēlas dzīvot un atgriezties.Bet, protams, mums ir jāpārliecinās, ka no šejienes nebaidās. Ka šeit vēlas nākt arī jauni tirgus spēlētāji, vēlas ieplūst jauns kapitāls un ārvalstu investori vēlas veidot savus uzņēmumus. Tas ļoti lielā mēra atkarīgs no tā, kāds ir finanšu sektors.
Šobrīd tā migla, kas tīta ap finanšu sektoru, attur ļoti daudzus arī lielus uzņēmumus, lielas instititūcijas vispār skatīties uz Latviju. Tas ir jautājums par investīciju ieplūšanu. No otras puses — arī jau esošajiem uzņēmējiem, kas šeit strādā, ir ļoti svarīgi, kāds ir Latvijas tēls starptautiskajā arēnā. Ja, nedod Dievs, mēs tiekam iekļauti Moneyval melnajā vai pelēkajā sarakstā, tas nozīmē, ka Latvijas eksports, sadarbība ar citām valstīm princiā kļūst ļoti ierobežota, jo sadarbības partneri baidīsies skaitīt naudu uz šejieni.
Cik nopietna jums šobrīd šķiet situācija, ka patiešām varam nonākt finansiāli neuzticamo valstu sarakstos un ko jūs varat un esat gatava darīt, lai to nepieļautu?
Risks joprojām ir ļoti augsts, neskatoties uz to, ka ir izdarīts ļoti daudz. Ir likumi mainīti, ir procesi mainīti, arī pašās bankās ļoti daudzas lietas ir uzlabotas, bet svarīgi arī parādīt, ka kāds nes atbildību par to visu. Viens ir bankas, kas tiek sodītas par pārkāpumiem, bet otra lieta šobrīd ir prokuratūras un izmeklētāju pusē. Ir ļoti svarīgi, ka mūsu tiesībsargājošās instances spēj pierādīt un novest līdz apsūdzošiem spriedumiem, tiesu sistēma spēj šos lēmumus pieņemt un kāds reāli tiek sodīts. Tie ir jautājumi, par kuriem šobrīd vēl joprojām nav arī starptautiskajiem partneriem lielas pārliecības. Jā, dažādās pusēs viss kaut kas notiek, bet vai tas viss ir aiznests līdz tam svarīgākajam — kurš par to atbild?
Vai no sava amata puses, ja jūs apstiprinās, redzat ko konkrēti darītu vai izmainītu vēl šajā īsajā laika periodā?
Es domāju, ka jāpārliecinās par to vēlreiz skrupulozi — vai šobrīd visās esošajās bankās ir ieviestas visas procedūras, likumam atbilstoši notiek darbs ar klientu uzraudzību. Maksimāli ātri jānofokusējas, ja tur vēl ir kāds caurums, parādīt, ka mēs darām visu iespējamo, lai tos caurumus aiztaisītu ciet un būtu pilnīga tīrība un kārtība.
Kā jūs kopumā vērtējat līdzšinējo FKTK darbu?
Es gribētu uzteikt, ka pārejas periodā kopš iepriekšējo padomes locekļu atstādināšanas pienākumu izpildītāji ir darbojušies pareizajā virzienā. Bet tajā pašā laikā, man svarīgākais ir pārliecināties, ka izdosies panākt šo cilvēku izpratni un darbošanos pēc būtības, nevis tikai atbilstoši formālam priekšrakstam.
Vai varat minēt piemēru, kur uzskatat, ka FKTK darbojās vairāk pēc formas, bet nevis pēc būtības?
Mums ir bijuši vairāki [gadījumi] arī manā pieredzē bankā, kur esam saskārušies ar regulatoru vai komisijas klātienes pārbaudēm. Jau sarunājoties ar tiem cilvēkiem, man ir radusies sajūta, ka nav vēlēšanās izprast lietas pēc būtības, sekojot līdzi, vai formāli atbilst. Ir noteikts, ka reizi gadā katram cilvēkam ir jāiziet apmācība. Nu, un pēkšņi viens no 100 nav izgājis apmācību par AML un tad kā jūs uzskatāt, vai tas ir būtisks vai nebūtisks pārkāpums?
Vai redzat, ka FKTK pārāk daudz un nevis pēc jēgas, bet pēc formas ir veicis pārbaudes un turpmāk tā nevajadzētu darīt?
Noteikti nevar teikt, ka ir tikai melns vai balts. Domāju, ka lielai daļai pārbaužu, kas ir veiktas, ir liela jēga un ļoti daudz ir atrasts un redzam, ka ir arī sekojušas dažādas sankcijas un sodi. Bet tajā pašā laikā sajūta ir, ka varbūt nepilnīgi ir bijis, it sevišķi tajās bankās, kur risks ir paaugstināts, ka tur tai rakšanai jābūt bijis daudz dziļākai.
Vai par naudas mazgāšanu piespriestie sodi bija adekvāti pēdējo gadu laikā?
Ir ļoti grūti izvērtēt, cik šie sodi ir adekvāti. Man ir pieejama tikai publiskā informācija un tā neļauj man izdarīt tāda veida secinājumus. Tur jau ir tā lieta — vai tas sods ir bijis par patiešām būtiskiem pārkāpumiem? Vai redzam, ka tiešām notiek vai nenotiek pareizi risku uzraudzība un cilvēki nesaprot, ka īstenībā tur pat aizmugurē notiek nesankcionētas darbības klientu kontos vai nē. Šis ir jautājums, kurā es gribu iedziļināties pirmām kārtām un saprast, kādi pārkapumi ir atklāti, par kuriem sods ir piemērots un kas ir palicis varbūt neatklāts.
Un kāds ir jūsu viedoklis par administratīvajiem līgumiem?
Ir jābūt samērojamības principam. Ir jāsoda par reāliem pārkāpumiem, ir jāsoda, es uzskatu. Bet atkal — vai tas pārkāpums ir bijis skaidri redzams, ka notiek nesankcionētas darbības. Piemēram, divas situācijas. Viena situācija — apskatāmies, kaut kādi dokumenti ir, tātad viss ir kārtībā. Bet jautājums, vai kāds ir iedziļinājies dokumentos, kas pamato konkrētā klienta darbības? Vai šis fails ir pēc formas vai būtības? Un tad ir otra situācija, kur pilnīgi skaidrs ir, ka ir pamats domāt, ka visa uzraudzības sistēma strādā — ir maksimāli mēģināts izprast pēc būtības, bet, piemēram, formāli ir iztrūcis paraksts kaut kādā lapas trešajā nodalījumā. Šīs ir divas situācijas, kur vienmēr atšķirsies jautājumi — vai mēs gribam pēc būtības vai pēc formas skatīties. Vai tad, kad ejam pārbaudīt, mēs sākam no galvgaļa un skatāmies — vai kopumā šajā organizācijā šī netolerance pret naudas atmazgāšanu, terorisma finansēšanu un visām šīm lietām tiek kaskadēta un tur ir visi uzraudzības mehānismi, struktūra un viss pārējais ir izveidota tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ko katrs dara. Vai atkal otrādi — mēs sākam no apakšas rakt, bet nesaprotam, kāds tad ir tas lielais jumta uzstādījums konkrētajā finanšu institūcijā.
Vai jūs pati, vadot FKTK, būtu gatava pieķerties šiem jumtiem?
Protams, ar to arī ir jāsāk.
Jūs ļoti uzmanīgi paudāt viedokli jautājumos, kas skar sodus. Mēs redzam Kroll ziņojumos, ka Latvijas bankas — pamatā Privatbank un ABLV tika sistēmiski izmantotas, lai mazgātu 2,6 miljardus, kas izgāja caur Latviju tā dēvētajā Moldovas banku lietā. Kādi bija sodi? Privatbank saņēma divu miljonu sodu un ABLV bija administratīvais līgums ar 3 miljonu sodu. Vai šī politika bija pareiza, ņemot vērā caur Latviju atmazgāto naudas apmēru?
Es nedomāju, ka tā bija pareiza.
Vajadzēja būt bargākiem sodiem?
Jau tad vajadzēja saprast, ka tur kaut kam ir jābūt, ir jārok dziļāk. Varētu būt, ka jau tad tajās bankās netika pēc būtības līdz galam izvērtēts, cik spēcīgas ir iekšējās procedūras un regulējumi un cik paši darbinieki ikviens un ikkatrs saprot, kas vispār ir naudas atmazgāšana. Kā viņi var skaidrot, kas notiek. Kā var būt tā, ka caur vienu mazu banku iziet tāds naudas apjoms? Kāds tai sakars ar vietējo ekonomiku šeit? Kas bija pamatojošie dokumenti?
Kāpēc netika izvērtēts līdz galam — nezināšana vai negribēšana?
Es domāju — gan viens, gan otrs. Varbūt arī savā ziņā kompetences trūkums.
Šobrīd turpinās ABLV pašlikvidācijas process, kam rūpīgi seko starptautiskie partneri — kā zināms, FinCEN paziņojums par sistemātisku naudas atmazgāšanu un korupciju šajā bankā novada pie tās slēgšanas. FKTK pieļāva bankas pašlikvidāciju, vienlaikus solot stingru kontroli. Kā jūs vērtējat līdzšinējo procesu kopumā?
Ja runājam par ABLV, man šobrīd ir grūti spriest, vai tur vispār iespējams kāds atpakaļceļš. Šobrīd tas ir mantojums, kas jānes līdzi. Šobrīd ir skaidrs, ka FKTK stingri pārrauga pašlikvidācijas procesu. Jautājums, vai tas bija labākais risinājums. Jāsaprot, ka visā šajā procesā FKTK darbojas ļoti ciešā unisonā ar Eiropas Centrālo banku un tiem pašiem FinCEN pārstāvjiem. ECB ir tā, kas pieņem lēmumu, balstoties uz vietējās komisijas sagatavotiem materiāliem. Protams, ir visu laiku jautājums, cik tas lēmums bija pamatots vai pareizs.
Kā jums šķiet?
Es negribu šobrīd spekulēt ar savu sajūtu, es tikai pieeju faktiem — ja centrālai bankai šis bija vienīgais veids, kā šo procesu novadīt līdz galam, tad, visticamāk, viņi pieņēma vispareizāko lēmumu vai vienīgo lēmumu, kas bija iespējams tajā brīdī. Mums tas var patikt vai nepatikt.
Bet par formu, ka tā ir pašlikvidācija, tika izlemts FKTK.
Varbūt mēs par dziļu ejam iekšā tajā virtuvē, kuru es līdz galam nepārzinu šobrīd, bet es gribētu teikt — visticamāk, tas bija lēmums, kas nāca, sadarbojoties visām pusēm. Šeit nebija neviens, kurš varēja lokāli pieņemt kaut ko, kas būtu pretrunā tam, ko ECB uzskata.
Vai varat apsolīt, ka noziedzīgi iegūta nauda FKTK kontrolētajā procesā nepametīs banku?
Es domāju, noteikti. Šobrīd FKTK ļoti stingri veic uzraudzības funkciju un jādara viss, lai nekas nekur neizslīdētu un, kā saka, starp krēsliem neizkristu.
OECD eksperti pēc FKTK izpētes šogad nonāca pie skarba secinājuma, ka iepriekšējā «FKTK vadība ir nozares sagrābta un iebiedēta». Vai jūs esat pieteikami neaktarīgs un drosmīgs cilvēks, lai ieņemtu šo amatu?
Ja es tik tālu esmu, tad droši vien esmu pietiekoši drosmīga. Godīgi sakot, nav neviens nekad spējis mani tā ļoti ietekmēt un izdarīt kaut kāda veida spiedienu vai mēģināt iebiedēt vai otrādi — motivēt būt lojālākai pret vienu vai par otru pusi. Es uzskatu, ka man ir ļoti stingra taisnīguma izjūta un tas vienmēr ir bijis svarīgāk par ērtuma sajūtu.
Kā jūs tiksiet galā ar ietekmīgo banku lobiju, īpaši ņemot vērā to, ka pati esat visu mūžu bankās nostrādājusi?
Es domāju, ka darīšu visu iespējamo, lai nekādā veidā nekad nenonāktu interešu konfliktos. Man ir ļoti augsti ētiskie, morāles principi, kā es darbojos. Es nekad neesmu pieņēmusi nekādu lēmumu, kur varētu būt kaut mazākā interešu konflikta pazīme. Te arī jāsaprot, ka neesmu un nebūšu viena pati. Ļoti svarīgi, ka ir komanda un mums ir vienoti uzskati, vienotas vērtības un vienotas misijas izjūta.
Bet vai jūs spēsiet būt neatkarīga savos lēmumos, ņemot vērā to, ka jums būs, iespējams, arī Citadele darba kārtībā vai SEB banka.
Par 100% — es būšu pilnīgi neatkarīga un spēšu distancēties no šīs pagātnes piesaistes kādai no bankām vai industrijai kopumā.
Bet vai esat pati pamanījusi, ka līdzšinējā FKTK vadība bija «nozares sagrābta un iebiedēta», ka tas atspoguļots OECD ziņojumu?
Kaut kādā mērā noteikti ir jāvērtē… Es, protams, nezinu, cik iebiedēti, vai kā… Varbūt kaut kādā veidā drosmes pietrūka.
Viens no OECD ieteikumiem ir iekļaut regulatoru Latvijas Bankas sistēmā. Tagad arī Saeimā šī ideja ir izskanējusi. Kāds ir jūsu viedoklis par šādu risinājumu?
Es ļoti pozitīvi uz to raugos. No efektivitātes viedokļa tas būtu labs risinājums. It sevišķi šobrīd, salīdzinoši mazai ekonomikai un salīdzinoši mazajam tirgum. Es domāju, ka tur ir ļoti daudz sinerģijas un tās valstis, kurās šobrīd ir jau šī apvienotā funkcija, parāda, ka daudz efektīvāk var strādāt. Arī no cilvēkresursu pieejamības viedokļa — ir iespējas izvēlēties labākos.
Vai tas tika pārrunāts ar jums jau konkursa gaitā?
Jā.
Un kas tika solīts — kādu vietu jūs redzat sev šajā Latvijas Bankas mājā?
Solīts man netika nekas šobrīd. Un es arī, nākot uz šo pozīciju, nenāku ne uz kādu iesildītu krēslu vai krēslu, kas man liekas šausmīgi ērts un pie kura es pieturēšos un darīšu visu, lai tur paliktu. Tieši pretēji. Uzskatu, ka ir laiks parādīt savu profesionalitāti darbos un tad jau, kad notiks šis process, iesaistītās puses varēs vērtēt — kuri ir tie cilvēki, kas paliek šajā vienotajā institūcijā vai ir cilvēki, kuru kompetence nebūs nepieciešama. Esmu gatava gan vienam, gan otram scenārijam. Pievienoties jaunajai komandai un tikpat labi — pieņemt to, ka manas kompetences tajā brīdī nebūs nepieciešamas.
Virknei banku ir noteiktas prasības mainīt biznesa modeļus, bet izskatās, ka pārmaiņas notiek ļoti lēni. Visas bankas turpina darbu, izņemot PNB banku, kas tagad ir maksātnespējīga. Kā jūs novērtētu, vai bizness ir pārorientējies vai nav?
Es redzu vairākas iniciatīvas, kas nāk tieši no tā saucamajām mazajām bankām, kuras cenšas pārorientēties un saprast savu nākotnes biznesa modeli. Redzu, ka sadarbība notiek to banku starpā, tāpēc pieļauju, ka varētu būt kādas konsolidācijas šo mazo banku vidū. Mēs varbūt beigās nonāksim pie labiem nišas spēlētājiem. Ja nekādi būtiski satricinājumi ekonomikā nenotiks nākamajos gados, pie daudzmaz augošas ekonomikas tiešām ir vajadzīgas arī tā saucamās «challenger» bankas, kuras meklē savu nišu. Tāpat aktuālais jautājums, ko arī ECB visu laiku ceļ galdā, ir par mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšanu, kreditēšanu. Var atrast vēl segmentus, kuros darboties tieši ar vietējiem klientiem ar mērķi balstīt vietējo ekonomiku un audzēt savus aktīvus tādā veidā. Domāju, ka arī tajās bankās ir dažāda veida kompetences un redzam, ka citās jau ātrāk, citās lēnāk, bet kaut kādas pozitīvas tendences ir.
Kā jūs pati sevi raksturotu kā iespējamo regulatora vadītāju — vairāk ka bargu, stingru uzraugu vai tomēr kā cilvēku, kurš ir ieinteresēts finanšu sektora attīstīšanā, varbūt paplašināšanā, varbūt vairāk uz servisa pakalpojumiem orientētu un mazāk uz kontroli orientētu?
Es domāju, ka šeit nevar novilkt vienu vai otru. Uzraugs pats pēc būtības jau pasaka, ka tā ir uzraudzības funkcija. Primāri ir jāpārliecinās, ka bankas atbilst visiem nosacījumiem un ir stabilas, drošas, ilgtspējīgas un spēj pieņemt riskos bāzētus lēmumus un pārvaldīt tos. Tā ir viena puse, tas ir galvenais regulatora uzdevums. Tajā pašā laikā ir jāspēj tomēr izbalansēt ar skatījumu par tirgu kā tādu, par nākotnes iespējām, par nākotnes tehnoloģijām, par jauniem spēlētājiem, atvērtību, atbalstošu sarunu, kur runa ir par inovācijām. Es domāju, ka jāspēj izlīdzsvarot šie abi mērķi, bet primārais mērķis joprojām ir būt tam, kas nodrošina visiem noguldītājiem un visiem, kas šeit savu kapitālu vēlas turēt, ka šis kapitāls ir drošs un nekādi būtiski satricinājumi vairs negaida.
Kā jums šķiet, Latvijas finanšu sektorā ir kredītiestādes, kas mazgā naudu un cik tādas ir?
Nu, droši vien, ka Latvijā mēs pilnīgi neesam izskauduši naudas atmazgāšanu, tas būtu ļoti drosmīgi teikts. Droši vien, ka tā nav.
Cik tādas iestādes varētu būt?
Es ceru, ka tikai pāris.
Vai jūs tiksit ar tām galā?
Noteikti. Ja atklāsies, ka tur joprojām notiek kādas darbības, tad tās tiks aizvērtas.
Kā jūs raksturotu savas attiecības ar Citadeles akcionāriem?
Profesionālas. Tik, cik šobrīd mums ir bijusi sadarbība kā valdei, kā izpildinstitūtam pret padomi, kas uzrauga. Es esmu ļoti gandarīta, ka man bija iespēja paskatīties un pastrādāt kopā ar…
…ar amerikāņiem?
Ne tikai amerikāņiem, tas bišķiņ arī ir uzpūsts, jo Citadeles akcionāri, pirmkārt, ir ERAB ar 25%. Arī Riplwood Holding, kurš ir bāzēts Amerikā un ir 75% akciju turētājs, tajā ir ļoti plašs akcionāru loks, kuri arī ļoti plaši pārstāvēti padomē. Tur ir ļoti daudzu tautību pārstāvji ar milzīgu starptautisku pieredzi gan finanšu industrijā, gan biznesā kopumā. Tie ir cilvēki, no kuriem ļoti daudz ko var iemācīties.
Vai jums ir kādas saites ar politiskajiem spēkiem, kas ir ievēlēti Saeimā?
Pilnīgi nekādas.
Vai jums ir bijusi pieredze, ko varētu raksturot kā politisko spiedienu?
Nē.
Kā jūs reaģētu, ja tāds būtu?
Es domāju, ka galvenais ir sava taisnīguma izjūta, sava pārliecība un sava sirdsapziņa un jādarbojas vienīgi tā.
Pirms 14 gadiem esat kandidējusi pašvaldību vēlēšanās Siguldā no Latvijas ceļa saraksta. Kāpēc nolēmāt kandidēt un tieši no šī saraksta?
Esmu dzimusi siguldiete, toreiz aktīvi darbojos kā Siguldas filiāles vadītāja SEB bankā. Toreizējais mērs aicināja pievienoties viņu sarakstam — viņa virsvadībā pilsēta ir attīstījusies 14 gadus. Toreiz gan apzināti lūdzu sevi iekļaut saraksta pakaļgalā, jo nebija aktīvas vēlmes piedalīties, bet redzēju kopējas vērtības, tāpēc tajā brīdī biju gatava viņus atbalstīt.
Vai nākotnē apsverat vai pieļaujat iespēju darboties politikā?
Šobrīd nē.
Vai jūsu ceļi ir kaut kā profesionāli krustojušies ar bēdīgi slaveno PR konsultantu Jurģi Liepnieku — vai jums ir ideja, kāpēc viņš pēc jūsu kandidatūras nosaukšanas publiski paziņoja, ka esat izmesta no SEB un Citadeles par nekompetenci?
Nē, nav ne mazāko komentāru. Pat nevēlos komentēt viņa teikto.
Vai jums ir kādas saites ar cilvēkiem, kas tagad iepīti kriminālprocesos, piemēram būvniecības sektorā?
Kādi no viņiem ir bijuši mani klienti, tās ir vienīgās saiknes, kas varētu būt ar viņiem.
Vai Rāvis ir bijis jūsu klients?
SEB laikā droši vien… Godīgi sakot, es viņu vismazāk pazīstu no viņiem visiem. Neesmu ar viņu kopā strādājusi pēdējā laikā.
Bet tās ir darba attiecības vai privātas?
Tikai darba attiecības. Privāti — nekādas vispār man nav bijušas ne ar vienu no būvniekiem.
Jūsu deklarācijā 2015. gadā bija redzamas visai prāvas parādsaistības — vai tas saistīts ar mājokļa iegādi un kāda ir atlikusī summa tagad?
Jā, man ir hipotekārais kredīts joprojām, kurš ir adekvāts gan pret manu ienākumu līmeni, gan pret manu īpašumu — māju, kurā dzīvoju.
Kā mainīsies jūsu ienākumu līmenis pēc darba uzsākšanas valsts pārvaldē šajā amatā — vai tas augs, kritīs?
Domāju, ka atalgojuma līmenis ir pilnīgi adekvāts, tas ir salīdzināms ar manu šobrīdējo atalgojumu.
Jūs neesat plašākai sabiedrībai zināms cilvēks, izņemot varbūt biznesa sievietes, kuru mentoringa kustībā esat iesaistījusies biedrībā Līdere. Ar ko nodarbojas jūsu vīrs?
Vīrs pēc izglītības ir jurists, viņš strādā jau padsmit gadus būvniecības kompānijā Siguldas būvmeistars, kur apvieno jurista prasmes ar projektu vadību, ar jaunu mājokļu celtniecības projektiem. Siguldas mājas ir viņa virsvadībā tapis projekts, ar ko es arī ļoti lepojos.
Ar lielajiem būvniekiem nav sanācis strādāt?
Nē, pilnīgi nekāda sakara.
Lūdzu pastāstiet mazliet par savu ģimeni, vai vīrs un citi ģimenes locekļi atbalsta jūsu izvēli?
Jā, protams, tie arī bija vienīgie cilvēki, kas zināja par šo procesu. Es saņēmu pilnu viņu atbalstu virzīties uz priekšu un pieņemt šos jaunos izaicinājumus.
Kā jūs atgūstat spēkus darbam, kāda atpūta jums patīk?
Man patīk staigāt, nūjot pa mežu. Ritmiskais process vairāku stundu garumā ļoti labi sakārto galvu, vienkārši ejot domas pašas atrod pareizo ceļu. Mēs daudz ceļojam ar ģimeni. Mums patīk aktīva atpūta, arī pie mājas kaut ko darboties ārā.
Tiekamies pirms balsojuma valdībā un Saeimā — kāda ir jūsu iekšējā sajūta, vai ir droša pārliecība par pozitīvu rezultātu? Vai ir bijušas tikšanās ar politiķiem?
Tikšanās ar politiķiem vēl ir priekšā, bet esmu optimisma pilna, ka spēšu atbildēt uz visiem jautājumiem, ja tādi radīsies, prezentēt savu redzējumu.
Pagaidām nav neviena komentāra