Galvenā varoņa mātes lomā Ieva Puķe (centrā). Publicitātes foto
Trauslā un dumpīgā jaunība romāna Jelgava ‘94 ekranizācijā
Kādu motīvu vadīti iesit skatīties filmu Jelgava ‘94? Vai tāpēc, ka tā ir balstīta rakstnieka Jāņa Joņeva populārajā atmiņu romānā? Vai, iespējams, lai domās atgrieztos savos pusaudžu un dumpības gados, ko atceraties gan ar nostalģiju, gan zināmu atvieglojumu, ka tie nu ir garām uz neatgriešanos?
Režisora Jāņa Ābeles filma spēs izlavierēt, lai apmierinātu abus šos intereses avotus. Taču mums nevajadzētu Jelgava ‘94 kinoversijai uztiept grūti īstenojamas ekspektācijas par nesaraujamu līdzību ar grāmatu, kuru lasot, katrs prātā esam «ekranizējuši» pa savam. Ir skaidrs, ka bez grāmatas nebūtu filmas, taču, cik nu tas ir iespējams, kinolente ir jāuzlūko kā autonoms darbs, ko no literārā pirmavota atvasinājuši režisors Ābele un scenārists Matīss Gricmanis. Viņu radītais kino ir godīgs un iejūtīgs skats uz pieaugšanu — savas vietas un vides meklējumiem, kuru laikā ir pieļauta ne viena vien kļūme vai piedzīvota sadursme ar pieaugušo pasauli.
