Sīriešu bēgļa Burhana Ahmada (priekšplānā) ģimene tika uzaicināta apmesties Golzovas ciemā Austrumvācijā, jo mērs tādā veidā vēlējās atdzīvināt izmirstošo apdzīvoto vietu. Foto — The New York Times.
Kā sīriešu bēgļu bērni izglāba mazu vācu ciemu. Un ciems izglāba sevi
Ielūgums bija riskants — mērs Franks Šulcs to labi apzinājās. Atvest sīriešu bēgļus uz nomaļu Vācijas ciemu, kur ir liels atbalsts galēji labējām antiimigrācijas partijām un kur daudzi vietējie jau tāpat jūtas kā otrās šķiras cilvēki?
«Pilnīgi traks!» secināja ciema friziere.
«Neiespējami!» bija pārliecināts kāds zemnieks.
Taču tas bija vienīgais veids, kā no slēgšanas paglābt skolu, kas ir Golzovas ciema centrs un dvēsele — gluži tāpat kā daudzās citās bijušās sociālistiskās Austrumvācijas apdzīvotajās vietās, kas kopš Berlīnes mūra krišanas zaudējušas trešdaļu iedzīvotāju.
2015. gada vasarā, kad Vāciju sasniedza simtiem tūkstošu patvēruma meklētāju, skolas vecuma bērnu skaits Golzovā noslīdēja līdz vēl nepieredzēti zemam rādītājam. Pirmās klases vairs vienkārši nebūtu. Un pavisam drīz nebūtu arī skolas, kas savulaik kļuva par pamatu lielam kinematogrāfiskam eksperimentam: Vācijas Demokrātiskās Republikas kinostudija DEFA tur 1961. gadā sāka filmēt dokumentālu seriālu Golzovas bērni par pirmklasniekiem, sekojot viņu pieaugšanai. Tas ilga līdz 2007. gadam, iekļūstot pat Ginesa rekordu grāmatā kā visilgāk filmētais kinodarbs.
