Jūtu birokrātija • IR.lv

Jūtu birokrātija

1
Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste

Vientulības ministrija — desmit stāsti par atsvešinātību mūsdienu pasaulē

Rakstnieces Sabīnes Košeļevas stāstu krājumam dots nosaukums Vientulības ministrija, tāds pats ir arī grāmatas noslēdzošajam stāstam. Tajā iepriekšējo deviņu stāstu varoņi sapulcējas kādā noorganizētā fokusgrupā, lai mēģinātu raksturot vientulības krāsu, garšu, īpašības. Atrodoties šai zinātniskam pētījumam īpaši radītā vidē, riņķojot pētījuma vadītāju valodā, iesaistītajiem noķert vientulību aiz astes, vēl jo vairāk — izrauties no tās, nav pat cerību. Taču vienā brīdī telpas spoguļstikls sāk plaisāt. 

Sabīne Košeļeva pieder pie trīsdesmitgadnieku paaudzes, kultūras žurnāliste, izmantojusi izdevību studēt radošo rakstniecību Liepājas Universitātē, literatūrā ienāca 2015. gadā ar romānu Rīga—Maskava, 21. gadsimta mīlas stāsts. Sekoja grāmata bērniem, nupat iznākušo stāstu krājumu Vientulības ministrija var uzskatīt par otro grāmatu pieaugušo auditorijai. Ar iepriekšējo to sasaista autores drosme ķerties klāt trauslākajām no jūtām — pirmā romāna centrā bija mīlestība, savukārt stāstu krājumā viņa runā par literatūrā vēl mazāk pētītām, vēl grūtāk aprakstāmām jūtām, turklāt daži rakstnieces uzmeklētie vientulības gadījumi ir tikai šim gadsimtam raksturīgi. Piemēram, dzīvošana ekrānā, pārtikšana no ziņu virsrakstiem. Laulība ir tad, kad tev ir kāds, kam tos nolasīt, krāpšana, kad gaidi «laikus» no smukās Martas, ar ko dejoji darba ballē, vientulība — kad ļaužu pārpilnā ielā izvēlies ar acīm urbties ekrānā un lasi virsrakstus viens pats.

Lasot pirmo stāstu par sievieti, kuras pārākuma sajūta, apzinoties sava ķermeņa pievilcību un varu pār vīriešu emocijām, gadiem ritot, pārvēršas pašas radītā tuksnesī, biju gatava grāmatu likt malā. Nu nav mans! Pārāk primitīvi, pārāk didaktiski, pārāk paredzami. Nākamajos stāstos sāku apjaust, ka tieši šādi, iespējams, ir spēles noteikumi: autore, izstāstot deviņus ļoti atšķirīgus vientulības stāstus, pat nemēģina likt mums noticēt, nemēģina uzburt vietas atmosfēru vai iejusties galveno varoņu ādā. Un tikai pēdējais stāsts noliek visu savās vietās. Rakstniece pati ir kā Vientulības ministrijas ierēdne, kura vēlas saprast nevis pētījumā iesaistīto emocijas, bet gan atrast negaidītus piemērus, apjēgt notikumu struktūru. Tas, kas atgrūž no Sabīnes Košeļevas kā rakstnieces, liek uzteikt viņu kā pētnieci. Viņa atrod vientulību neparastās vietās, piemēram, aukles un bērna attiecībās stāstā Bēdīgākā seja pasaulē. Kamēr vēl esi mazs un neesi apguvis, kā kļūt par situācijas noteicēju, pasaule ir bailīga vieta, kur uzbrūk un sāpes nodara pilnīgi viss: poliklīnikas dakteri vai krišana no velosipēda. Aukles vientulības sajūta ir vēl sarežģītāka. Viņas darbs ir just līdzi bērnam, kas nav pašas, un to viņa līdz galam nespēj. Tāpēc visšķīstākās, visdabiskākās attiecības pasaulē — attiecības ar bērnu — nemitīgi pārvar zemūdens akmeņus. Un tā ir emocionāla vientulība. 

Lai gan, iespējams, kļūme ir rakstnieces būvētās pasaules matriksā, emocionāls kāpinājums tiek panākts, attiecībās pārvēršot situācijas, kurās attiecības vispār nebūtu jāmeklē. Reizēm aukle vienkārši ir algots darbinieks. Nedziedināmai slimībai sievietes ķermenī nevajadzētu dot vīrieša vārdu. Un mīļotajiem puķu un konfekšu periodā vajadzētu nodarboties ar ko jēdzīgāku nekā savas mīlestības nāves prognozēšana. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu