Divas gadadienas. Baltijas valstu atbalstu Honkongas demokrātijas kustībai prasa vēsture

Šajā vasarā Honkonga kļuva par degpunktu mūsdienu politiskajās norisēs. Jau gadu desmitiem es kā sinologs un literāturzinātnieks sekoju politiskajām norisēm sinofonajā pasaulē, jo politika un literārā dzīve šajā zemeslodes kultūras telpā tikpat kā nav nošķiramas, kaut parasti to savstarpējās ietekmes šķiet saplūdušas. Līdz šim Honkonga, pretstatā Taivānai, kur politiskā un literārā kultūra jau sen ir nošķirta no Ķīnas, man šķita kā interesants anklāvs ar savu pašapziņu. Kā ģeopolitiskā, tā arī kultūrvēsturiskā ziņā tā ir fokusēta uz savu īpašo lomu, kuru tai piešķir bijušās kolonijas statuss un ģeogrāfiskā nošķirtība no Ķīnas centrālās varas, tai ir arī sava nozīme kā ekonomikas un kultūras centram. Un tomēr tā šķita tikai kā maza daļiņa lielās Ķīnas, kuras dabisko daudzveidību, pateicoties vienīgās valdošās „komunistiskās”partijas politikai, aizēno aizdomīgs vienādības plīvurs.

Tas mainījās šajā, 2019. gada, vasarā, kad apritēja divas gadadienas, kas reti tik labi apliecina nācijas nemierīgo likteni, kura pasaulē meklē sev līdzīgos un tieši tāpēc saskaras ar grūtībām atrast sev pienācīgu vietu citu nāciju vidū. Arī Baltijas valstis un ar tām Eiropa šogad svin vēsturiskas jubilejas.

Rūpīgāk izvērtējot, ātri kļūst skaidrs, ka Ķīnas un Eiropas vēsture, arī uz šķietamu pretstatu fona, kopš pēdējā gadsimta viena ar otru ir cieši saistīta.

Pirms trīsdesmit gadiem, 1989.gada vēlā pavasarī daudzi Honkongas jaunieši bija daļa no lielās ĶTR demokrātijas kustības. Honkongieši bieži piedalījās Pekinas protestos, atbalstīdami šo kustību, un pat partijas funkcionāri Ķīnā nereti domāja, ka Honkonga ir Ķīnas attīstības miniatūras modelis. Viņi bija vienoti ar studentiem, zinātniekiem, strādniekiem, ārstiem, ierēdņiem, māksliniekiem un jaunajiem uzņēmējiem no visas ĶTR, lai atbalstītu demokratizācijas procesa norisi, kas bija adekvāts ekonomiskajai liberalizācijai un lai piešķirtu nepieciešamo dinamiku, kas veicinātu Ķīnas kā nācijas ciešāku kopā saaugšanu, lai valsts, kas sastāv no tik atšķirīgām kultūrām, valodām, tradīcijām un vēstures, beidzot iegūtu pilnīgu tautas uzticību. “Demokrātija” (minzhu) un “dialogs” (duihua) bija Ķīnas publiskajā telpā toreiz nemitīgi diskutētie, valsts varu leģitimizējošie jēdzieni, ar kuriem konfrontēt jau toreiz draudošo sabiedrības sašķelšanos iekšzemes ekonomikas uzplaukuma labuma guvējos un pasaules tirgus paverdzinātajos.

Demokrātija un dialogs bija arī tāpēc nepieciešami, lai jau toreiz saskaņotu krasi atšķirīgos milzīgās valsts dažādo reģionu attīstības tempus. Tikai tā varēja tikt likti stabili pamati senā tradicionālā priekštata par “harmonisku līdzāspastāvēšanu” (heping) atdzīvināšanai, kas tagadnē nevis vairs leģitimētu impērijas varu pār pasauli, bet suverēnas nācijas eksistenci citu vidū.

Viss tomēr notika citādāk. Ekonomiskas un politiskas „stabilitātes” vārdā Pekinas partijas vadība pielietoja jau iepriekš daudzreiz pārbaudītu staļinistiskās valsts terora līdzekli.

Atceros šodien šoku, ko toreiz ideoloģisko robežu nojaukšanas laikmetā piedzīvoju ne tikai es un mani studiju biedri, bet cilvēki visā pasaulē. Honkongas atdošana Pekinai toreiz bija jau politiski pieņemts lēmums. Tomēr pēc Tjaņaņmiņa slaktiņa un raugoties uz 1997. gadu, kad Honkonga bija jāatdod Ķīnai, Rietumu partneri un Pekinas attīstības politikas veicinātāji norādīja uz formulu „viena valsts, divas sistēmas”, un dots laiks, kas piecdesmit gadu ilgā periodā nodrošinātu saaugšanu ar ĶTR. Iespēja, ka ĶTR ar kapitālistisko (nevis demokrātisko) Honkongu varētu nesaaugt, netika apsvērta un nekas cits lietas labā netika darīts.

Neskaidri Dena formulējumi atklāta, vienlīdzīga dialoga vietā starp dažādu interešu pārstāvjiem, kuri tomēr cenšas atzīt kopīgas vērtības, jau no sākta gala ir bijis autokrātu iecienīts paņēmiens, redzot vajadzību savas varas intereses leģitimēt. Ja Denam Sjaopinam Honkongas tiesiskā drošība un sociālā atvērtība bija pašsaprotams piemērs visai Ķīnai, tad Sji Dzjinpinam šīs īpašības šodien ir tikai apgrūtinoši šķēršļi ceļā uz jaunu pasaules kārtību, kurā Pekinas partijiskā diktatūra vēlas sevi prezentēt kā garants uz Ķīnu fokusētai, antiliberāli stūrētai pasaules ekonomikai.

Šodien Honkongas liberālā sabiedrība ir Pekinas niknākais pretinieks Ķīnā un vienlaicīgi arī piemērs tiem, kuru apziņā astoņdesmito gadu demokrātiskās idejas vēl ir dzīvas.

Honkongas gadījumā neskaidrība par to, kurš no ceļiem to beigās savedīs kopā ar Ķīnu, kopš 2003.gada rada saspīlējumus starp tur labi organizēto un pašapzinīgo pilsonisko sabiedrību un Pekinas valdību jeb tās atbalstošajiem un Pekinas organizētajiem politiskajiem grupējumiem. Kamēr brīvās partijas, kuras pārstāv daļēji demokrātiski ievēlēto Honkongas parlamentu, un citas politiskās organizācijas arvien no jauna pieprasa pilnīgu demokrātisku vēlēšanu sistēmas īstenošanu, Pekinas iestatītā lokālā „īpašās pārvaldības zonas” valdība regulāri iesniedz likumprojektus, kurus opozīcija noraida kā tiešu Pekinas iejaukšanos Honkongas likumdošanā (krimināllikumu jomā, valsts noslēpuma glabāšanas saistītos jautājumos un civiltiesību jomā). Turklāt daudzos jautājumos sašķeltā opozīcija kopš 2003.gada varēja arvien no jauna paļauties uz Honkongas pilsoņu masīvu un spontānu atbalstu, kuri pēc tā sauktajām 2003.gada jūlija demonstrācijām arī 2014., 2016., un 2019. gadā izgāja ielās, protestēdami pret Pekinas atbalstīto pārvaldes kursu.

ĶTR valsts kontrolēti mediji apgalvo, ka „ārzemju izlūkdienesti” organizē un vada civilo opozīciju. Viena reģiona lielas iedzīvotāju daļas neatkarīga uzstājība uz valdības dotu solījumu pildīšanu šodienas Ķīnas politisko apstākļu kontekstā paliek neiedomājama. Turpretī Honkongā oficiālo ziņu manipulatīvi sagrozītā realitāte tiek noraidīta pat no Pekinai tuvu stāvošiem grupējumiem. Pēc tam, kad šajā, 2019.gada, vasarā situācija saasinājās tā, kā vēl līdz šim nekad nebija bijis un Ķīnas valsts sabiedriskie mediji darīja visu, lai pēc tam, kad sākotnējais ziņu aizliegums tika atcelts, demonstrantus pataisītu par „kaušļiem” un „huligāniem”, kurus vada „ārzemju varas”, pat Honkongas policijas vadība noraidīja kā nepareizus. Valsts sabiedriskie mediji no Pekinas mēģina uzkurināt naidīgu ticību „rietumnieciskās” Honkongas haosam, kas ir tieši valdības motīvs. Par dialogu nevar būt ne runas, un arī ne par „divu sistēmu” līdzās pastāvēšanu „vienā valstī”.

Baltijā abas atmodas vienlaicīgi bija nacionāli un intelektuāli vadītas kustības, kas krīzes periodos mēģināja salauzt svešas varas uzkundzēšanos. Ķīnā tam atbilst Jaunās kultūras kustības (Xin wenhua yundong) simtgades jubileja, par kuras iniciatoriem bieži tiek saukti Pekinas studentu un tautas protesti 1919.gada 4. maijā.

Lozungu autori pirms simts gadiem bija pārsvarā intelektuāļi un literāti, kas pieprasīja radikālas reformas kultūras un valodas jomās, kas būtu sākums sabiedriskai un politiskai Ķīnas atjaunotnei un priekšnosacījums pakāpeniskai integrācijai un valsts stiprināšanai, lai tā kļūtu par modernās pasaules līdzvērtīgu daļu.

Alegoriskie kustības tēli – “Mr. Science” un “Mr. Democracy” turpināja pastāvēt arī klaji antidemokrātisko nacionālā Guomindana un ķīniešu komunistu režīma laikā – tāpat kā padomju vara ar savu īpatnējo vēstures izpratni mēģināja ekspluatēt dažādas nacionālo neatkarību kustību figūras. Studenti, kuri 1989.gada maijā demonstrēja par demokrātiskām reformām, toreiz ar savu masveida kustību pret politisko eliti aizēnoja valsts svētku programmu, kas veltīta septiņdesmitajai 4.maija gadadienai. Tādejādi oficiālajā svētku svinēšanā atcerei par intelektuālajiem revolucionāriem 20. gadsimta sākumā tika ierādīta arvien niecīgāka vieta.

Šodienas Ķīnā apzīmējums „sabiedriskie intelektuāļi” (gonggong zhishifenzi) ir labākajā gadījumā divdomīgs, t.i., tas nozīmē individuālu drosmi būt garīgi neatkarīgam un faktisku izolāciju tiem, kas to uzdrīkstas izrādīt. Nav labāka piemēra, kas ataino sabiedrības sašķelšanos sabiedriskās sfēras ideoloģiskos masu instinktos un sava veida paciesto pretrunu ēnu pasaulē, kurām tikai ļoti reti pienākas plašās sabiedrības uzmanība, parasti tās funkcionē kā sistēmas imanents ventilis.

Tieši tāpēc šogad 4. maijs būtu pelnījis vērienīgāku nacionālo atceri, proti, atceri, kurā savstarpēji sazarotās un tomēr viena ar otru savienotās, viena ar otru komunicējošās vēstures norises sinofonās pasaules ietvarā pēc iespējas lielākā neatkarībā no politiskās varas pielietošanas vienojas par vienu kopīgu laikmeta vēsturi. Ja paskatās uz sākotnējās 1919.gada kustības enerģiju un ar to saistīto figūru cilvēcisko lielumu, kuru mērķus ir pievīlusi sabiedrība, ko viņi vēlējās atjaunot, nepazaudējot savas idejas, tajā var labi atpazīt šodienas Ķīnu. Šie vīri kā vizionāri un moderni domātāji mēģināja veidot tiltu no gadsimtiem senas civilizācijas uz jauna laika tagadni. Tā kā šādas pārejas nekad nenotiek bez nogrimšanas, viņi kā vēsturiskas personas ar saviem darbiem stāv pāri tām neveiksmēm, kas veidoja realitāti. Ar to es nedomāju „Ķīnas civilizācijas lielās renesanses” (Da Zhonghua fuxing)  politisko fantasmagoriju, kuru kopš apmēram gadsimta sākuma masīvi atbalsta un izplata ĶTR propaganda, lai tai globālajā un iekšzemes kontekstā kā tagad, tā agrāk apšaubāmajai partijas autokrātijai piešķirtu šķietami vēsturisku un kulturālu leģitimitāti.

Es domāju mūsdienu Ķīnu, kuras civilizācijas lielums pastāv gadsimtu gaitā attīstītā spējā izveidot pārejas un pārbīdes kulturāli un valodnieciski autonomos reģionos, reliģiski sakņotos pasaules redzējumos un paralēlos, veido viens otru neizslēdzoši, bet viens otru nosakoši vēsturiskie naratīvi.

Šādā patiesi savstarpēji saskaņotā Ķīnā, kur tagad, tāpat kā agrāk, robežas neatbilst vienai vienīgai valsts varai, Honkongas balss šodien ir spēcīgāka nekā jebkad.

No ārpuses tā tāpēc tiek tik sīvi apkarota, jo tā ir piemērota, lai pamodinātu labāko civilās sabiedrības daļu, tās garu, spēku un drosmi, un kuras pašapziņa ĶTR ir joprojam dziļi traumēta. Mēs esam izšķirošā punktā, jo Honkonga neļaus ne sevi iebiedēt, ne arī pieņems tās patstāvības apdraudēšanu. Un mēs esam honkongiešiem, kā arī sev pašiem parādā nogurdināti nepieņemt to, ka vēsture atkārtojas, bet gan atzīt, ka vēstures bez drosmīgas cilvēku rīcības, kuri cīnās par savām tiesībām pret varas uzurpāciju, nebūtu.

Autors Franks Kraushārs (Frank Kraushaar) ir LU Āzijas studiju nodaļas profesors un Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra AsiaRes vadītājs

No vācu valodas tulkoja Ieva Lapiņa