fbpx

Skolās apgūtās IT zināšanas ir tālu no praktiskā pielietojuma

Ilustratīvs foto: Lita Krone, LETA
Sergejs Zaharovs
Print Friendly, PDF & Email

Kādreiz, dzirdot vārdu “programmētājs”, daudzi asociatīvi iztēlojās personu tumšā telpā pie datora, nemazgātiem matiem, treniņbiksēs, netīrā kreklā. Es ceru, ka šis mīts ir pagaisis. Mūsu komandā visi darbinieki ir komunikabli, sportiski un ikdienu pavada birojā, sapulcēs, kur radām jaunas idejas, meklējam labākos risinājumus. Programmētāju darbs aptuveni 90% ir pie datora, tomēr ir arī komandas darbs.

Strādāšana attālināti
Mūsdienās gan valda pietiekami daudz citu mītu par IT nozari, kuri apzinātā vai neapzinātā līmenī iespaido jauniešu profesijas izvēli. Tagad ir populāri strādāt no mājām – cilvēki arvien biežāk meklē darbu, kas nebūtu saistīts ar ģeogrāfisku atrašanās vietu, lai ikdienu varētu organizēt paši, ceļot vai paralēli nodarboties ar kaut ko citu.

Manā pieredzē gan tas tā īsti nestrādā – esmu daudz strādājis no mājām, un esam arī attālināti nodarbinājuši programmētāju, kurš dzīvoja pus gadu Taizemē un pēc tam citās valstīs. Taču tas nav pielīdzināms darbam ofisā – gan no ērtību viedokļa, proti, ofisā pie galda darbi iet raitāk nekā kā mājās dīvānā, gan no sadarbības un komunikācijas puses – ir daudz ērtāk un ātrāk pieiet pie kolēģa, atrisināt radušos problēmu, kaut ko pārrunāt, notiek arī sapulces. Tiesa, pastāv iespēja izmantot video zvanus un citas mūsdienu saziņas iespējas, taču tas nekad nebūs tas pats, kas tikšanās dzīvē, kad izmanto visus saziņas veidus – redz ķermeņa valodu, uztver kopējo noskaņojumu.

Tas ir mīts, ka strādāšana attālināti ir laba un efektīva.

Attālināti cilvēks viens pats sēž mājās vai jebkur citur, un tādā formātā nenotiek informācijas, zināšanu apmaiņa, tiek bremzēta darbinieka attīstība. Nav runa par izņēmuma gadījumiem, kad apstākļu dēļ kādā reizē ir nepieciešams strādāt attālināti. Tas ir milzīgs pluss, ka programmētājiem vispār ir iespēja atrisināt lietas vai pat strādāt attālināti – jebkurā brīdī atvērt datoru un izdarīt, nevis braukt uz biroju, risināt, braukt atpakaļ. Tomēr, ja var atrast darbiniekus, kas strādā uz vietas, es noteikti neizvēlētos attālināti strādājošu darba spēku.

Jauno apmācībai pusgads
Ar programmētājiem Latvijā patlaban situācija ir diezgan bēdīga, jo speciālistu ir ļoti maz. Pirms dažiem gadiem daudzi programmētāji aizbrauca no Latvijas uz Angliju, ASV, Vāciju un citām valstīm Kad Latvijā bija krīze, nebija finanšu, un tad neviens neko jaunu neveido, nevienam neko nevajag. Tagad Latvijā ir daudz kompāniju, kas izstrādā programmatūru, un IT speciālisti ir nepieciešami arvien vairāk.

Augstskolas ražo jaunus IT darbiniekus, taču nepietiekamā daudzumā un – tas ir diezgan kritiski – negatavus darba tirgum.

Cilvēks ir saņēmis bakalaura grādu vai atsēdējis kādus mēnešus kursos, samaksājis naudu, varbūt sapratis, kas ir programmēšana, zina kaut kādus algoritmus, bet praktiski sākt strādāt viņš nav spējīgs. Tādu cilvēku apmācības uzņēmumā aizņem 3-6 mēnešus, kas ir milzīgs resursu ieguldījums no uzņēmuma puses, tādēļ reti kura kompānija ir gatava pieņemt jauniņos.

Otra daļa – cilvēki, kuri ir spējīgi strādāt šajā jomā, visticamāk, jau kaut kur strādā. Rezultātā notiek nepārtraukta darba spēka zagšana starp kompānijām – tā sauktais headhunting. Tas rada strauju atalgojuma pieaugumu, jo potenciālo darbinieku lielākoties var ieinteresēt ar lielāku atlīdzību.

Lai zināšanas nav tik tālu no prakses
Ir prieks par valdības ideju motivēt jauniešus jau skolā, padziļināti mācot datorzinības, piedāvāt kaut kāda līmeņa programmēšanu vai ielikt pamatus un motivēt izvēlēties IT nozari. Taču vajadzētu sakārtot, lai arī nākamais solis – augstskolas un dažādi kursi – dod gaidītos augļus, lai cilvēki augstskolās un IT nozares kursos tiktu sagatavoti tā, lai viņi būtu spējīgi uzsākt darba attiecības. Lai zināšanas nav tik tālu no praktiskā pielietojuma izpratnes.

No kursiem cilvēki bieži nāk, pat paši vēl nesaprotot, kā ir programmēt un vai viņi tiešām sevi redz šajā nozarē.

Kursants naudu ir samaksājis, skolā pasēdējis, paklausījies, centies pareizās vietās atbildēt ar jā vai nē un saņēmis par to papīru. Man ir bijusi sadarbība ar “Codelex” programmētāju skolu – mūsu uzņēmumā strādā viņu absolvents, un es biju ļoti pārsteigts par pārrunās dzirdēto – cik sagatavoti bija šīs skolas beidzēji! Cilvēks vēl pirms pusgada nebija dzirdējis par tehnoloģijām, kuras kursos apguva, bet tagad darba intervijā ir spējīgs atbildēt uz visiem jautājumiem.

Motivācija no abām pusēm
 “Codelex” iet pareizajā virzienā, lai mācības un darba spēks būtu kvalitatīvāks, proti, skola pati ir ieinteresēta, lai absolvents tiešām kļūst par programmētāju, ja ir ieguldījis laiku un naudu. Te nevalda attieksme – skola ir saņēmusi naudu, bet nekādas atbildības par kvalitāti nav! “Codelex” piedāvā modeli – maksāt par mācībām tikai tad, ja pēc kursu pabeigšanas esi varējis iekārtoties darbā par programmētāju un saņem atalgojumu ne mazāk kā 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas.

Ja absolvents darbu nav spējīgs atrast, skola naudu nesaņem, tāpēc abas puses ir ļoti motivētas, lai mācību procesam būtu labs rezultāts.

Tiesa, tas ietver arī primāru cilvēku atlasi pirms uzņemšanas, lai saprastu, vai cilvēks ir pietiekami motivēts un ar atbilstošām iemaņām, lai šo darbu spētu darīt. Taču ja skola ir veidota nevis stundu atsēdēšanai, bet ar aktīvu iesaisti, mājasdarbiem, praktiskiem uzdevumiem nodarbībās, tad nemotivēts cilvēks nemaz nevar kļūt par absolventu. Tas ir virziens, kurā vajadzētu iet, lai sagatavotu speciālistus, kuri būtu tiešām spējīgi strādāt, kuri jau mācību procesā būtu sapratuši programmētāja darba specifiku un izlēmuši – vai tas ir piemērots viņiem.

Grāds nav noteicošais
Latvijā ir izplatīts uzskats, ka bez augstākās izglītības nevar neko darīt. Tādēļ pēc vidusskolas visi rindiņā aiziet uz augstskolu, saņem bakalauru un tad domā, ko darīs tālāk. Daļa pēc pirmā kursa saprot, ka izvēlētais studiju priekšmets nav piemērots un aiziet kaut kur citur, taču tas nemaina galveno mērķi – katram obligāti ir jābūt bakalauram. Realitātē diemžēl pašlaik iegūts bakalaurs kādā profesijā vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir sapratne par izvēlēto profesiju, jo zināšanas ir diezgan tālu no praktiskā pielietojuma – saņemot vienkāršu darba uzdevumu, cilvēks ir apjucis un neprot to atrisināt.

Absolventi no augstskolām nāk dažādi. Joprojām ir tādi, kas ir motivēti paralēli apgūt aktuālas tehnoloģijas, praktiski mēģinājuši kaut ko programmēt, tiešām lasījuši grāmatas par programmēšanu. To uzreiz var redzēt darba pārrunās.

Ja uz pārrunām atnāk divi cilvēki, no kuriem viens ir mācījies 3-4 gadus augstskolā un otrs pavadījis 3-6 mēnešus intensīvajos kursos, intervija ar viņiem būtu līdzīga.

Iegūtā izglītība vēl neko nenosaka un nedod priekšroku. Intervijas laikā ātri taps, skaidrs cik daudz cilvēks ir apguvis un gatavs sākt strādāt. Turklāt jaunu darbinieku atlase notiek arī no otras puses – mēs paši meklējam konkrētās vietnēs potenciālos darbiniekus, atlasot viņus pēc konkrētiem parametriem un aicinot aprunāties.

Programmēšana noteikti nav grūtākā profesija, taču tā nav arī no vieglākajām. Pārsvarā programmētāji ir eksakti domājoši cilvēki, taču gribu lauzt uzskatu, ka tikai viņiem ir potenciāls programmēšanā. Nav tā, ka jebkurš cilvēks var kļūt par programmētāju –tomēr ir vajadzīgs specifisks, algoritmiskāks domāšanas stils, taču iespēja ir arī tiem, kas nav izteikti orientēti uz eksaktajiem priekšmetiem. Ne visi programmētāji ir vienādi – vieniem darbs ir saistīts ar algoritmiem, matemātiku, skaitliskām metodēm, taču ir arī darbi, kuros nav vajadzīgas matemātiskās zināšanas. Galvenais ir saprast, vai IT joma cilvēku interesē. To var apgūt, nepieciešama tikai motivācija.

Sergejs Zaharovs ir SIA “Wandoo Finance Group” informācijas tehnoloģiju (IT) direktors.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu