Par seriālu “Černobiļa” sajūsmā ir fosilā kurināmā industrija 5

Tūristi fotografējas pie pieminekļa Černobiļas AES avārijas upuriem. Tas atrodas tieši pirms katastrofā sagrautā 4. AES bloka, kas tagad pārklāts ar jaunu aizsargājošu sarkofāgu. Černobiļas AES 4.energobloka katastrofa notika 1986.gada 26.aprīlī. Foto: Sputnik/Scanpix
Valdis Vītoliņš
Print Friendly, PDF & Email

“Visos laikos augstāk novērtētais” HBO seriāls Černobiļa ir interesants un diezgan patiesi atspoguļo Černobiļas AES avāriju un padomju laika atmosfēru. Tomēr seriāls nav dokumentālā filma — tajā ir dramatizētas lietas, kuras, nenoliedzot avārijas apmērus, nebija tik briesmīgas, kā seriāls liek domāt. Cilvēkus no Pripjatas evakuēja nevis radiācijas, bet gan jaunas eksplozijas draudu dēļ. Lai to novērstu, bija jānolaiž ūdens stacijas pagrabā, kas, atšķirībā no filmas, bija salīdzinoši vienkāršs uzdevums. Ugunsdzēsējus turēja norobežotus nevis tāpēc, ka viņi bija “indīgi” citiem, bet gan tāpēc, ka viņu imunitāti bija novājinājusi radiācija un citi bija “indīgi” viņiem. Kad Valērijs Legasovs min, ka radiācija nepazudīs pat 50 tūkstošus gadu, viņš “aizmirst” norādīt, ka šī radiācija praktiski nav ņemama vērā.

Visi šie mākslinieciski spilgtie paņēmieni pavairo histēriskas bailes pret radioaktivitāti un neuzticību pret kodolenerģiju, kas patiesībā ir uzticamākais, drošākais un viens no zaļākajiem enerģijas ieguves avotiem. Tas ir izdevīgi fosilā kurināmā industrijai, bet cilvēcei kopumā rada lielāku ļaunumu nekā labumu.

Viss ir radioaktīvs; ja kāds nav radioaktīvs, tad tas ir miris.

Mēs visi esam radioaktīvi. Radioaktīvo elementu (urāna un torija) sadalīšanās Zemē rada radioaktīvu argona gāzes izotopu, kas pamazām izdalās no zemes. Gaisā kosmiskie stari (tie pamatā nāk no Saules, kurā saplūst ūdeņraža atomu kodoli) no slāpekļa rodas radioaktīvs ogleklis-14, kurš tūkstoš gadu laikā sabrūk atpakaļ par slāpekli. Dabā rodas arī kālijs-40, kura dzīves laiks ir miljards gadu. Dzīvā daba (mūs ieskaitot) savā vielmaiņā iekļauj gan radioaktīvo oglekli, gan kāliju, tāpēc visa dzīvā daba ir radioaktīva. Mēs saņemam papildu radiācijas devu, guļot kādam blakus vai apēdot vienu banānu.

Kad organisms nomirst un tā vielmaiņa apstājas, jauni materiāli organismā netiek uzņemti, bet radioaktīvie elementi tajā pamazām sabrūk par stabiliem elementiem. Tā kā citur dabā radioaktīvo elementu daudzums atjaunojas, pēc atšķirības var noteikt fosiliju vecumu — jo kaut kas ir mazāk radioaktīvs, jo ilgāk tas ir miris.

Tas, kas ir stipri radioaktīvs, pazūd ātri; tas, kas ir radioaktīvs ilgi ir neaktīvs.

Vairums no dabā sastopamiem elementiem ir stabili. Dzelzs, svins vai zelts līdz visuma beigām tā arī paliek par dzelzi, svinu vai zeltu. Daži elementi nav stabili un tie var pēkšņi pārvērsties par ko citu — tie ir radioaktīvi. Pārvēršanās brīdī atoma kodols ar dažādām daļiņām (radiāciju) izstaro enerģiju, kura ir miljoniem reižu lielāka nekā tāda paša daudzuma vielai ķīmiskā reakcijā.

Radioaktīva kodola pārvēršanās ir nejauša, bet ir skaidri paredzams, ka noteiktā laikā (šo laiku sauc par pussabrukšanas periodu) sabruks puse no tiem, tāpēc tā notiek dilstošas eksponentes veidā. Tie kodoli, kas ir stipri radioaktīvi, sabrūk ātri un pēc pāris pussabrukšanas periodiem praktiski ir beiguši pastāvēt. Tie kodoli, kuru pussabrukšanas periods ir tūkstošiem gadu vai vairāk, ir praktiski neaktīvi. Kad kāds saka, ka kaut kas būs “radioaktīvs” tūkstošiem gadu, viņš patiesībā saka to, ka “mēs ar precīziem instrumentiem spēsim noteikt šī radioaktīvā elementa klātbūtni starp citiem dabīgās radiācijas avotiem”.

Radiācija neizplatās kā vīruss; tā ir tikai tur, kur ir avots.

Runājot par radiāciju, parasti neņem vērā to, ka telpa ir pilna ar elektromagnētisko starojumu — radioviļņiem, ko rada maiņstrāva, radio, televīzija, bezvadu maršrutētāji u.c. Šis starojums nespēj izsist no atoma elektronu, bet var to tikai uzsildīt (iesvārstīt), kā to dara, piemēram, mikroviļņu krāsns. Ja saņemtais siltums ir mazs (piemēram, kā no maiņstrāvas vai mobilā telefona), nav skaidru pierādījumu, ka šis starojums ir īpaši kaitīgs.

Ar radiāciju parasti saprot kodolreakcijās radušās “atoma šķembas” (alfa daļiņas — hēlija atomu kodoli, beta daļiņas — elektroni, neitroni “salīmē” kodolā protonus un ir kodolreakciju pamats, bet gamma starojums ir augstas enerģijas fotoni), kuras var izsist no vietas atoma elektronu. Tā kā mūsu šūnu molekulas veido saites starp elektroniem, no vietas izsists elektrons var sabojāt molekulu un šūnu. Tomēr, lai arī šo daļiņu enerģija ir salīdzinoši liela, tās ir tik mazas, ka praktiski visu šo daļiņu enerģiju var absorbēt ar dažiem centimetriem gaisa vai ūdens, kas, tās apturot, uzkarst, griež turbīnu un ražo elektrību.

Tāpat kā kontrolēta uguns arī norobežota radiācija ir nekaitīga. Vienā robežas pusē var būt kaut kas “briesmīgi radioaktīvs”, bet otrā radiācija nav atšķirama no dabīgā fona. Pat tad, ja radiācija nav norobežota, ar to diezgan labi tiek galā mūsu āda.

Problēmas rodas tad, ja radiācijas avots nav norobežots, piemēram, ja ir brīvi radioaktīvi putekļi gaisā, vai ūdenī izšķīduši sāļi. Ja mēs ieelpojam radioaktīvus putekļus vai iedzeram radioaktīvu ūdeni, par radiācijas “aizsardzības līniju” kļūst mūsu iekšējie orgāni, kas ir daudz vājāki un tāpēc sliktāk pārdzīvo radiāciju. Bet pat tad radiāciju nevar kā vīrusa slimību izplatīt tālāk. Radiācija ir tikai tur, kur ir tās avots.

Pārmērīgās devās nāvīgs ir viss

Vairākums vielu, kuras ir nepieciešamas mūsu dzīvībai, ir indīgas, uzņemot tās par daudz. Mēs varam nomirt, izdzerot 10 litru ūdens vai 10 stundas elpojot 100% skābekli. Tomēr neviens neapgalvo, ka, izdzerot vienu litru ūdens, jūs tuvojaties nāvei par 10% vai, elpojot normālu gaisu ar 21% skābekļa, mirsiet 47 stundās. Tomēr atšķirībā no ūdens vai skābekļa attieksme pret radiāciju ir tieši tik absurda.

Ir zināms, ka, uzreiz saņemot 5 zīvertu (Sv) radiācijas devu, organismam ir radīti tik daudz šūnu bojājumu, ka iespēja izdzīvot vai mirt (tā saucamā vidējā letālā radiācijas deva) ir 50/50. Pēc t.s. “lineārās bezsliekšņa modeļa” (LBM) teorijas uzskata, ka attiecīgi varbūtība nomirt no 0,5 Sv ir 10%, 0,05 Sv — 1%, bet 0,005 Sv — 0,1%. Pēdējais šķiet maz, bet, ja ir apstaroti desmiti tūkstošu cilvēku, pēc šīs teorijas, vismaz daži nomirs no papildu radiācijas izraisīta vēža. Šīs hipotēzes dēļ esošās radioaktīvā starojuma pieļaujamās normas ir mikroskopiski mazas — 0,001 Sv (1 mSv) gadā, kas ir mazākas par dabīgo radioaktivitāti daudzās kalnainās pilsētās, kurās dabīgais starojums ir 3 — 6 mSv gadā, tātad pārsniedz “pieļaujamo normu” 3 — 6 reizes.

Pamatojums cilvēku evakuācijai no Černobiļas un Fukušimas kodolspēkstaciju zonas bija LBM teorija, ka pat mikroskopisks papildu radiācijas daudzums ir kaitīgs.

Arī seriālā pieminētās seku likvidēšanai nepieciešamās “cilvēku dzīvības” rēķināja, balstoties uz šo nepierādīto teoriju, jo skaidri zināmais upuru skaits ir tikai 31. Šīs pieejas absurdu raksturo tas, ka laikā, kamēr evakuēja tūkstošiem iedzīvotāju no Pripjatas un Černobiļas AES 4. blokā novērsa “pasaulē lielākās kodolkatastrofas” sekas, aiz dažām sienām, pāris metrus tālāk, inženieri un tehniķi “mierīgā garā” turpināja darbināt 3. bloku un ražot Ukrainai vajadzīgo elektrību. Ja radiācijas ietekme tik tiešām būtu izšķirīgais faktors, 3. bloku, kas bija tieši blakus 4., apturētu pašu pirmo. Bet patiesībā pēc vairākiem gadiem apturēja 1. un 2. bloku (kuri atradās citā korpusā), bet 3. bloku turpināja darbināt līdz 2000. gadam un apturēja pašu pēdējo. Pētījumā par tur strādājušo darbinieku veselību norāda, ka stress, bailes un bažas par radiāciju darbiniekiem ir radījuši lielāku negatīvo ietekmi nekā pati radiācija.

Černobiļas AES bloki.

Stirnas un vilki neveido teorijas par mikroskopisku radiācijas devu kaitīgumu. Lai arī paaugstināta radiācija Černobiļā būs novērojama “vēl 50 tūkstošus gadu”, jau tagad Černobiļas slēgtajā zonā praktiski ir dabas rezervāts, kurā savvaļas dzīvnieki brīvi dzīvo daudz labāk kā “normālās vietās”, kurās tos traucē cilvēki.

Par vēzi un radiāciju

Lai arī zinātnieku interese par radiācijas sekām ir daudz lielāka nekā par alkoholu un nikotīnu, mazu radiācijas devu nelabvēlīgo ietekmi līdz šim nav izdevies pierādīt. Laika gaitā ir apkopoti gadījumi, ne tikai par vēža slimniekiem, bet arī citiem cilvēkiem, kuri ir saņēmuši nāvīgas radiācijas devas, bet ir tās pārdzīvojuši bez vērā ņemamām sekām.

Zinātnieki, kas nav atkarīgi no militārā kompleksa un naftas naudas, uzskata, ka neliela radiācija ir zāles, kas strādā kā šūnu sanitārs — nogalina slimās šūnas, bet veselās tikai patraucē. Ja radiācijas nebūtu nemaz, mūsu slimās šūnas turpinātu vairoties un varbūtība nomirt ar vēzi mums būtu daudz lielāka. Vēža slimnieki, kas iziet staru terapiju, saņem letālas radiācijas devas (ja tā nebūtu, vēža šūnas nebūtu nogalinātas), tomēr pārējais organisms pēc šādas “šoka terapijas” atkopjas un, vairumā gadījumu tai nav nekādu ilglaicīgu seku.

Attīstītajās valstīs cilvēki no traumām un infekcijām mirst reti, tāpēc salīdzinoši bieži nāves iemesls ir vēzis. Salīdzinot vēža izplatību pasaulē, augšgalā ir Austrālija un ASV, bet apakšgalā — Japāna un Baltkrievija, kas norāda, ka dzīvesveids un uzturs rada daudz nopietnāku vēža risku nekā paaugstināta (it sevišķi — īslaicīgi vai nedaudz paaugstināta) radiācija.

Neatkarīgos papildu pētījumos tika noteikts, ka avārijas seku likvidatori saņēma lielāku radiācijas devu nekā ir oficiāli atzīts. Ir zināms, ka vērā ņemama daļa no radioaktīvām sadzīves lietām, kuras oficiāli ieraka zemē, patiesībā nelegāli izplatīja un turpināja izmantot. Tāpēc Ukrainā un Baltkrievijā vēža gadījumiem būtu jābūt vēl vairāk nekā LBT teorija paredz, bet patiesībā tika novērots tikai lielāks vairogdziedzera vēža gadījumu skaits bērniem tūlīt pēc avārijas, bet visos turpmākajos gados vēža gadījumu skaits ir pat zemāks nekā citās Eiropas valstīs.

Bailes no kodolenerģijas ir izdevīgas militāristiem un fosilā kurināmā kompānijām.

Aukstā kara laikā kodolreaktoru īstais mērķis bija plutonija ražošana kodolieročiem. Tā kā kodolieroči ir saražoti tik daudz, ka visas pasaules pilsētas var iznīcināt trīs reizes, tika pieņemts kodolieroču moratorijs un jaunus ieročus vairs praktiski neražo. Tāpēc militāristu interese par kodolreaktoriem ir būtiski samazinājusies un attiecīgi ir samazinājies arī kodolpētniecībai piešķirtais finansējums.

Patlaban bailes no radiācijas ir izdevīgas kodolvalstīm, kas nevēlas, ka “kodolbumbu klubam” pievienojas jaunas valstis, kā arī visiem militāristiem, lai “atvēsinātu” teroristu un citu ekstrēmistu interesi par kodolmateriāliem. Ja tiem “iepotē”, ka radiācija ir nekontrolējams vīruss, kas izplatās visur un nogalina savā ceļā visus, varbūtība, ka tie mēģinās taisīt savu kodolbumbu, ir stipri mazāka.

Histēriskas bailes no radiācijas ir izdevīgas arī fosilā kurināmā ieguves kompānijām. Tās labi zina, ka pieprasījums pēc fosilā kurināmā agrāk vai vēlāk kritīsies, jo mums būs jāierobežo globālā sasilšana. Bet, ja, novēršot sabiedrības uzmanību no kodolenerģijas, pieprasījuma kritumu pret akmeņoglēm, naftu un dabasgāzi novilcina kaut vai dažus desmitus gadu, pa to laiku var labi nopelnīt uz visas pasaules klimata un biosfēras rēķina.

Vācija lielās ar saviem sasniegumiem zaļās (t.i., vēja un saules) enerģijas ražošanas jaudu ieviešanā, bet tās nespēj kompensēt slēgto kodolstaciju jaudas samazinājumu. Vācijas izmešu daudzums ir gandrīz 10 reizes lielāks par Franciju, kura saprātīgi turpina izmantot kodolstacijas. Katra Vācijā slēgtā kodolstacija ir lielāka Vācijas atkarība no bēdīgi slavenā pašreizējā Nord Stream 1 un topošā Nord Stream 2 gāzesvada un lielāka peļņa Krievijas Gazprom.

Visi “atjaunojamie energoresursi” ir fosilie resursi, bet kodolenerģija ir efektīvāka.

Tā saucamie atjaunojamie energoresursi ir tikai starpnieki kodolenerģijai. Visa mums pieejamā enerģija ir fosilā enerģija, jo ir radusies miljoniem vai miljardiem gadu pirms mums. Saules enerģija ir fosilā enerģija, kuru mēs saņemam no kodoltermiskās sintēzes Saulē. Vēja un zemes siltuma enerģija nāk arī no radioaktīvo atomu kodolu sabrukšanas Zemē. Bet ir atšķirība, vai mēs šos fosilos resursus izmantojam ķīmiskās reakcijās un gandējam vienīgo vietu, kur spējam dzīvot, vai arī kodolreakcijās, kas atstāj daudz mazāku nelabvēlīgu ietekmi.

Patlaban ar privātu investoru naudu notiek aktīvi pētījumi jaunas paaudzes kodolreaktoru izstrādē, kuros enerģiju ražos, neveidojot kodolieročos lietojamus materiālus. Lielākais šķērslis šo pētījumu ieviešanai ir publikas bailes no radiācijas un fosilā kurināmā industrijai pielienoša likumdošana.

Mūsu labklājību nodrošina tehnoloģijas, kuras varam atļauties tikai tik, cik mums ir pieejama lēta un uzticama enerģija. Neizmantot kodolenerģiju tagad ir tikpat muļķīgi, cik miljons gadu atpakaļ būtu bijis atteikties lietot uguni.

 

Autors ir M. phys., Dr. sc. comp.

Komentāri (5)

J.Biotops 28.06.2019. 15.04

Paldies, skaidri un saprotami. Par niansēm kāds var meklēt kašķi, bet būtība precīza un saprotama pat tādam, kam fizikas kurss tik tālu pagātnē, kā man.
Autors sāpīgi aizskāris vienu no galvenajiem zaļās domāšanas mītiem, uz kā parazitē ne viena vien vides aktīvistu pasuga, arī zaļie un citādi kreisie politikāņi un, protams, visas pasaules “labākie zinātnieki”, kam titulus piešķīruši tie paši, kas pārtiek no zaļiem meliem. Gan jau pieredzēsim, ka šī sabiedrība neklusēs un ķeceris smagi atrausies.
Seriālus neskatos, bet jebkuru stāstu par Černobiļu skaitu par nepilnīgu, ja ne melīgu, kamēr notikušajā netiek pieminēta PSRS Vidējās mašīnbūves ministrijas (Minsredmaš) loma.

+2
0
Atbildēt

0

martins_wolfs 02.07.2019. 15.40

Seriāls nav tik daudz par AES – labi vai slikti, bet par meliem PSRS laikā.
AES, ja tās ir drošas, varbūt ir OK.
Šaubas ir par to efektivitāti un drošumu ārkārtas situācijās. Un tikai nestāstiet man, ka Černobiļas vienīgie upuri bija tie desmits ugunsdzēsēju, kas mira pašā avārijas sākumā.
Un neviens man neistāstīs, kad 1987. gadā pa Eiropu klīda Černobiļas putekļu makonis, cilvēkiem vajadzēja sauļoties un dzert pienu, kas iegūts no govīm, kas ganījās saindētajā teritorijā.
Te jau lasot sāk likties, ka būvēt “sarkofāgu” bija muļķība, bet noteikt zonu ap avārijas vietu – stulbums.

+1
0
Atbildēt

0

kolpants 01.07.2019. 15.08

Автор затронул одну важную тему, хотя не она и была целью его статьи – принятие художественного сериала, хоть и приближенного к реальным событиям, как документального.
И судя по мировой реакции, и даже по локальной от молодежи, они принимают сериал как фактически документальную историю. И так рождаются легенды, не всегда позитивные.
Хороший или плохой СССР, это другой вопрос. Но корректно ли для получения выгодной для себя картины приукрашать или причернять события?

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu