fbpx

Trīs vīri alus upē 1

Divi no alus darītavas Malduguns līdzīpašniekiem: Krišjānis Zeļģis (no kreisās) un Andris Liepiņš. Foto — Ieva Salmane
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

No katliem un toveriem virtuvē, kur raudzēta misa, līdz savai alus darītavai ar vilinošu nosaukumu Malduguns — šādu ceļu nogājuši trīs puiši, kuru darīto alu par labu atzīst ne tikai pašu mājās, bet arī citviet Eiropā

Šoruden apritēs seši gadi, kopš pārdota pirmā Malduguns ražotā alus pudele. Un arī pati darītava bija viena no pirmajām mazajām Latvijā. Pašlaik tādu ir vairāk nekā 50, un gadā visas kopā saražo ap 26% no valstī patērētā alus. Tiesa, nosaukums «mazās» ir drīzāk juridisks, nevis biznesa termins. Jo pie mazajām tiek pieskaitītas arī tādas alus darītavas kā Bauskas, Piebalgas, Užavas, Brālis un citas, kuras īsts alus baudītājs diezin vai sauktu par mazām.

Tomēr pēdējo piecu gadu laikā strauji audzis tieši vismazāko, tā saukto craft darītavu skaits. Tātad konkurence ir milzīga. Kā atzīst viens no trim uzņēmuma līdzīpašniekiem Andris Liepiņš, arī patērētājs jeb īsts alus baudītājs, nevis dzērājs, kļūst izvēlīgāks. Kā Malduguns spēj aizvilināt sev līdzi? Andra kolēģis, arī uzņēmuma līdzīpašnieks un valdes loceklis Valdis Jansons zina teikt, ka tieši klienti — alus bāru, restorānu un nelielu specializēto veikalu īpašnieki — bieži bijuši tie, kas paši atraduši ražotājus.

Aldari, nevis grāmatveži

«Mums vienkārši paveicās,» saka Valdis. Tomēr šī veiksme, kas prasījusi milzu uzņēmību, smagu darbu un arī zināmu risku, drīzāk ir likumsakarība. Toreiz, kad sākuši, Latvijā ražots tikai tā sauktais lager alus jeb lāgeris. Malduguns uzreiz pievērsusies citam alus stilam — piedāvāja tā saukto eilu. Tam ir daudz vairāk variāciju, tas atšķiras ar spēcīgāku aromātu, intensīvāku garšu un ir nedaudz biezāks.

Šim pirmajam solim alus pasaulē drīz vien sekoja nākamais. Izstrādājusi pati savas receptes, Malduguns pievērsās arī IPA jeb Indian Pale Ale ražošanai, kas ir krietni rūgtāks un stiprāks — savulaik speciāli radīts angļu jūrniekiem un Indijas kolonizatoriem.

Vaicāts, vai šīs tad arī būtu mazo alus darītavu priekšrocības, trešais no uzņēmuma līdzīpašniekiem Krišjānis Zeļģis atbild: nē! Galvenā atšķirība, ka viņu alu neražojot grāmatveži — mērķis nav pēc iespējas zemāka pašizmaksa vai maksimāla peļņa. «No biznesa viedokļa varbūt izklausās jocīgi, bet mums daudz svarīgāka ir produkta kvalitāte, un tikai pēc tam domājam, cik ar to nopelnīsim, cik nenopelnīsim,» saka Krišjānis. 

Alus darīšana, kam nepieciešams ūdens, iesals, raugs un apiņi, ir vienāda tiklab lielajās kā mazajās alus darītavās. Galvenā atšķirība — strādājot pie jauna produkta receptes, mazajās par izmaksām domājot daudz mazāk. «Protams, mēģinām saglabāt veselo saprātu,» smejas Krišjānis.

«Jā, mēs taisām tādu alu, kāds garšo mums pašiem,» vēlāk viņa teikto apstiprina arī Valdis, kurš ir rīdzinieks un pirms tam strādājis par fotogrāfu. Savukārt Krišjānis ir no Talsiem, bet Andris no Smiltenes. Vienīgi Krišjānis pēc studijām palicis Rīgā, bet Andris pēc augstskolas sapratis, ka galvaspilsēta nav domāta viņam — atgriezies Smiltenes pusē, nopircis vecu lauku māju Launkalnē.

Visus trīs pirms gadiem astoņiem kopā saveda aizraušanās ar alu. Turklāt nevis šī dzēriena lietošana, bet tieši darīšana. Pirmais ar to aizrāvies Andris. «Pats sev, nelielos daudzumos un mājas apstākļos,» viņš saka. Alus darīts turpat mājas virtuvē — parastos katlos un toveros, kas speciāli piemēroti šim nolūkam. Bet, kā jau nereti notiek ar mājražošanu, iedod nogaršot vienam, otram… Pēc tam tie prasa: «Vai uz Jāņiem nevar dabūt vairāk? Vismaz kādu kasti.»

«Un, jo tu pamatīgāk iedziļinies procesā, jo tas kļūst interesantāks un no parastas aizraušanās pārvēršas par kaislību,» turpina Andris.

Atšķirībā no viņa Valdis sācis ar sidru. Kundziņsalā, kur dzīvojis, bijis prāvs ābeļu dārzs. Drauga mudināts, aizņēmies sulu spiedi, lai pārvērstu tos baudāmā dzērienā. Krišjānis toreiz bijis starp talciniekiem, kas palīdzējuši vākt ābolus un spiest sulu. 

Tā arī iepazinušies un pēc kāda laika nosprieduši, ka būtu interesanti uztaisīt alu. Arī to viņi darījuši mājas apstākļos — kāda cita drauga dzīvesvietā.

Kāds tad sanācis pirmais brūvējums? Atbildes vietā Krišjānis rūgti pasmaida: «Diezgan briesmīgs, jo mēs nesapratām — ja reiz ir recepte, tad pie tās arī stingri jāturas.» Tomēr degustējot abi sprieduši, ka dzērienā kaut kas īpašs tomēr esot. Tobrīd interesants šķitis nevis rezultāts, bet pats process, kas ildzis veselu mēnesi.

Kā jau mūsdienās cilvēki, kuriem ir kopēja aizraušanās, viņi attālināti caur paziņu paziņām ar laiku uzzinājuši cits par cita eksistenci. Līdz kādu dienu, kad Andris ar laivu braucis pa Gauju, piezvanījis Valdis. Tobrīd Andrim jau bijušas izstrādātas vairākas itin perspektīvas alus receptes. Apsprieduši ieceri — nodibināt uzņēmumu, iegādāties licenci, izveidot alus darītavu, kur katrs darītu savu alu, un to visu kopīgi realizēt. Tā Valdis, Andris un Krišjānis ar vienādām daļām kļuva par līdzīpašniekiem uzņēmumā Kooperatīvs, kas arī izveidoja alus darītavu Malduguns.

Alus ar intrigu

Valda saorganizēti, pirmo reizi visi trīs satikās Andra lauku mājās — sēžot lapenē viņi sarēķinājuši, ka biznesa sākšanai nepieciešami 5000 latu. Pašiem tādas naudas nav bijis, bet, aizņemoties no radiem un draugiem, to varēja sagrabināt. 

Taču, kad beidzot atrastas telpas netālu no Raunas — ļoti šauras un alus darīšanai ne sevišķi piemērotas — un sācies darbs ar iekārtām, izrādījies, ka vajadzēs vismaz trīsreiz vairāk naudas.

Ja toreiz, lapenē sēžot, viņi būtu zinājuši patieso summu, vai projektu vispār būtu sākuši? Andris uz to atbild filozofiski: «Es domāja, ka daudzas lietas iespējamas tikai tāpēc, ka tu esi naivs un sākumā neko daudz nezini. Diemžēl vai par laimi… Ja cilvēki visu zinātu, varbūt ne viens vien izcils projekts tā arī paliktu nerealizēts.»

Pirmie trīs gadi bijuši ļoti grūti. Darbam nepiemērotās telpas, pieredzes trūkums. Valdis, kurš braucis uz Raunu no Rīgas, to sauc par visīstāko murgu. Strādājuši līdz pat 15 stundām dienā un visi mēģinājuši darīt visu. Par laimi, otrajā gadā katrā maiņā varēja pieņemt pa palīgam, jo trijatā tikt galā vairs nevarēja.

Situācija mainījusies, kad Raunā iegādājušies daudz lielākas telpas un, pārdalot pienākumus, sākuši strādāt citā režīmā. Tagad Valdis Rīgā kārto visu, kas saistīts ar produkcijas realizāciju un uzņēmuma darba administrēšanu, bet Krišjānis un Andris, ik nedēļu mainoties, vada darbu alus darītavā, atbild par produkcijas kvalitāti.   

Sākuši ar 500 litriem Rudā rudens nedēļā, pašlaik viņi ražo vairāk nekā desmit dažādu veidu alus. Pārsvarā eilus, bet esot arī viens lāgeris. Mēnesī tiek realizēts ap 12 tonnām. Lielākā daļa Rīgā, bet Malduguns alu var iegādāties arī Valmierā, Cēsīs, Kuldīgā un Liepājā. Pēdējā gada laikā pat lielveikalos Maxima, Rimi, Stockman un veikalu ķēdē Spirit & Wine. Ap divām trešdaļām no visa saražotā tiek pildīts pudelēs. Pārējo realizē kā lejamo alu restorānos un kafejnīcās.

Paralēli šiem desmit ir arī tā sauktie sezonas produkti, piemēram, ķirbju alus ziemā un ali, kas tapuši sadarbībā ar citiem, pārsvarā ārvalstu mazajiem alus darītājiem. Kā stāsta Andris, tie šeit meklējot jaunus tirgus un jaunas idejas. Puiši ar smaidu atceras, kā, sadarbojoties ar zviedru alus darītājiem, pēc viņu ierosmes taisījuši oranžu alu, ko nosaukuši par Orange Syringe. Tas nebija viegls uzdevums, tomēr darījuši visu, lai dabūtu to gatavu. Un sūtījuši zviedriem bildes, lai uzzinātu, vai iegūts īstais tonis.      

Apmēram 5% no Malduguns alus tiek eksportēti. Regulāri uz Somiju un Dāniju, epizodiski uz vēl vismaz astoņām valstīm — Beļģiju, Vāciju un Nīderlandi ieskaitot. Somijā un Dānijā viņiem esot savi izplatītāji, bet citur viss atkarīgs no veikalu īpašniekiem. Šis tirgus ir specifisks — Latvijā vien ir ap 50 mazo alus darītavu, bet Eiropā tādu ir tūkstošiem, tāpēc specializētie alus veikali nepārtraukti cenšas piedāvāt ko jaunu. Jaunas garšas, jaunas krāsas, izejvielas un kvalitāti. Mūsdienās reti kurš paliek uzticīgs kādam vienam alum, cilvēki nepārtraukti grib ko nebijušu. Un tieši tāpēc puiši alus darīšanu jau kopš paša sākumā uztver kā intrigu.

Par Malduguns intrigu vislabāk liecina šeit darīto alu nosaukumi. Pēdējais viesis, Cilpa, Saules dūriens, Kramplauzis, Sānslīde, Pilota nakts… Tie ir tikai daži. Asprātīgi un daudznozīmīgi kā pats alus darītavas nosaukums, ko izdomājis Andris.

Savulaik zviedri lūguši viņiem nomainīt nosaukumu alum Senča eksistenciālais tukšums, jo neesot spējuši to izrunāt. Viņi gan šo lūgumu pieklājīgi ignorējuši, jo nosaukums radīts speciāli kā antinosaukums, izmantojot fonētisko līdzību ar ķīniešu sencha zaļo tēju, kas tiek izmantota šī alus darīšanā.

Par intrigu labā nozīmē liecina arī fakts, ka Malduguns alus etiķetes zīmēju-ši tādi pazīstami mākslinieki kā Edgars Folks, Māris Bišofs, Eva Vēvere, Anda Lāce, Miķelis Fišers, Kaspars Groševs. Tāpēc tās ir vērtība pašas par sevi. 

Vaicāts pat nākotni, Krišjānis saka: «Jā, varbūt mums drusku pietrūkst lielajam biznesam nepieciešamās naudas kāres, toties tā ir nebeidzama izaugsme. Turklāt brūzis jau nepārtraukti mainās. Parādās jauns alus, jaunas receptes, jaunas iekārtas un pieredze.» Cerīgi uz nākotni skatās arī Valdis: «Drīz būs atmaksāti kredīti, iepirktas vēl nepieciešamās iekārtas un, cerams, iekarota arī paliekoša vieta alus cienītāju sirdīs.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Valdis: «Stabilitāte — ieguldītais darbs un laiks, ko tā prasījusi.»
Krišjānis: «Nepārtraukta izaugsme, attīstība un iespēja pilnveidot sevi.»
Andris: «Uz to varu atbildēt tikai ar pretjautājumu: kas ir tas, kas mums liek dzīvot? Tā ir apzinātu vai neapzinātu izvēļu summa, kas ved uz rezultātu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Valdis: «Ir bijušas lietas, kuras sākumā nespējām sakārtot, neizveidojām sistēmu, tāpēc izšķērdējām daudz laika.»
Krišjānis: «Kļūdas jau apzinās tikai pēc laika. Varbūt pārāk ilgi palikām pirmajās telpās, kas normālam darbam nebija piemērotas.»
Andris: «Vairāk jāuzticas intuīcijai. Pat tad, kad veselais saprāts saka — būs labi, bet iekšējā balss tam iebilst.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Valdis: «Vispirms — nevajag baidīties, tomēr vajadzētu nopietni padomāt, kā pēc iespējas labāk tikt galā ar to nezināmo, kas gaida.»
Krišjānis: «Pacietību un vēlreiz pacietību.»

Par Malduguns intrigu vislabāk liecina šeit darīto alu nosaukumi. Pēdējais viesis, Cilpa, Saules dūriens, Kramplauzis, Sānslīde, Pilota nakts…
Foto — Ieva Salmane

Komentāri (1)

J.šveiks 21.06.2019. 03.43

alu nedzeru jau pusgadu , alus nav inde , bet audzē apetīti , kad latvietim iet pāri 100tam , tad jāsāk domāt par cēloņiem

+1
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu