Zemo nodokļu žūpība

Ilgtermiņā konkurētspēju neuzlabo triki ar nodokļu likmēm

Pēdējās nedēļās sāk rasties priekšstats, ka Latvijas nākotne ir atkarīga no alkohola cenas. Ja tā nebūs zemāka nekā pie kaimiņiem, tad sabruks budžets, lauki iztukšosies, cilvēkiem nebūs darba, vārdu sakot, gals klāt.

Bija taču tik labi. Pirms nedaudziem gadiem mums beidzot bija izdevies atklāt savu nodokļu likmju «nokiju», savu ieraušanas inovāciju — zemu akcīzes nodokli alkoholam.

Tas ir gana patīkami pašmāju glāzītes cilātājiem, taču galvenais labums — bijām apsteiguši igauņus! Viņi bariem vien brauca uz Ainažiem un Valku pēc šmigas, dažkārt piepirka klāt arī zaceni, ja palaimējās, izgulēja pie mums arī pohas un tad vēl ielēja bendžu, lai varētu atkal aizlīkumot mājās. Mūsu nodokļu tehnoloģijas izrādījās tik krutas, ka ziņas par tām izplatījās līdz pat Somijai, kuras iedzīvotāji arī labprāt ierauj pa lēto, un uz Tallinas šosejas varēja redzēt ziemeļu virzienu uzņēmušas mašīnas ar Somijas numuriem un uz jumta piesietām alus kastēm.

Kā attīstības formula zemā akcīze bija ideāla, jo neprasīja nekādu intelektuālo piepūli. Uzcel tik lieltirgotavu pie Latvijas robežas, uzliec vides reklāmas uz Igaunijas ceļiem — tikai 50 kilometru līdz lētam alkoholam! — un sāc skaitīt naudu, jo nav jāiet nekādās gudrās skolās, lai pārdotu šņabi. Liels apgrozījums, minimāli ieguldījumi — kas var būt labāks par to?

Bet tagad — panika! Igauņi grasās nozagt mūsu veiksmes stāstu! Jaunā Igaunijas valdība nākusi klajā ar priekšlikumu samazināt akcīzi gandrīz visiem alkoholisko dzērienu paveidiem par 25%. Ja parlaments piekritīs, izmaiņas stāsies spēkā jau no 1. jūlija. Jāņus vēl kaut kā nolīgosim, bet pārējā vasara varētu būt pagalam sausa.

Tāpēc atliekot tikai viens. Jāķeras pie brīnumlīdzekļa, kurš dažam labam Latvijas ekonomiskās politikas lobistam der jebkurā laikā un vietā — jāsamazina nodokļi!

Šajā brīdī Ziemeļlatvijas pašvaldību vadītāji un uzņēmēji jau noteikti sprauslo aiz dusmām — kā tā var ironizēt par politiku, kura viņu citādi visai nīkuļojošajām nomales pilsētiņām radījusi reālu ekonomisko rosību, darbavietas, nodokļu ieņēmumus? Viņus var saprast, taču tieši nelaimīgā situācija, kurā viņi šobrīd nonākuši, lieliski parāda, kāpēc īstermiņā tik pievilcīgā nodokļu shēmošana ilgtermiņā izrādās dziļi kaitīga.

Sāksim ar aksiomu — zemas nodokļu likmes ir ļoti nestabils pamats, uz kura celt valsts konkurētspēju. Kāpēc? Kā tagad redzam, arī citas valstis var mainīt savus nodokļus. Vairākus gadus igauņu lēnīgums Latvijai spēlēja par labu, bet tagad viņi pamodušies, un pēkšņi visas mūsu «konkurences priekšrocības» draud sašķīst kā no pirkstiem izslīdējusi pudele. Turklāt šādai «konkurētspējai» ir sava dabiskā, nepārkāpjamā robeža. Pretstatā produktivitātei, kuru var pastāvīgi uzlabot, nodokļus nevar bezgalīgi samazināt. Kad sasniegta 0% likme, konkurētspējas uzlabošanas iespējas ir izbeigušās. Varam, protams, cerēt, ka kaimiņi pirmie nobīsies no pastāvīgā likmju krituma, bet diezin vai ir prātīgi balstīt biznesa plānus uz pieņēmuma, ka Igaunijas valdība noraustīsies.

Labi, mūžīgi uz šādām nodokļu atšķirībām dzīvot nevar, bet kādu laiku tās taču var izmantot, vai ne? Vismaz dažus gadus dabūsim papildu ienākumus, varbūt labvēlīgie apstākļi ļaus kādam attīstīt un nostiprināt biznesu.

Šis arguments jau izklausās nedaudz ticamāks, un pasaulē noteikti var sameklēt piemērus, kad labvēlīgs nodokļu vai tarifu režīms tieši tā arī darbojies. Diemžēl tos grūti atrast Latvijā.

Pie mums izteikti labvēlīgi nodokļu režīmi mēdz veicināt investīcijas vai nodarbinātību nevis perspektīvās ekonomiskās nozarēs, bet gan tādās, kuras ir atkarīgās no valsts radīto siltumnīcas apstākļu turpināšanās. Alkohola lielveikala uzcelšana netālu no Igaunijas robežas ne tikai izrādījies augsta riska pasākums, bet vienlaikus atrāvis naudu, darbaspēku, uzņēmēju interesi un pašvaldību enerģiju no citām, iespējams, ilgtermiņā perspektīvākām nozarēm, kuras pa šiem lētā alkohola «labajiem gadiem» palikušas novārtā. Tas ir reāls, lai arī grūti aprēķināms zaudējums, kurš jāliek pretī jebkuriem šajā laikā gūtajiem ienākumiem. Igauņu un somu pircēju plūsma kaut kad beigsies, un tad Ziemeļlatvijas pašvaldības ar to jaunajiem, tukšajiem veikaliem varētu atrasties vēl sliktākā stāvoklī nekā pirms īslaicīgās leiputrijas.

Protams, neviens labprātīgi neatsakās no ātri gūstamiem labumiem. Drīzāk to baudītāji kļūst atkarīgi no reibinošajām likmēm un iekrīt zemo nodokļu žūpībā. Valsts politikas aizvēnī ērti iekārtojas lobijs, kurš skaļi pieprasa ieliet vēl vienu glāzīti mazo likmju dziras un kļūst nevaldāmi dusmīgs, ja kāds to taisās atņemt. Kokteilis ātri iegaršojas aizvien lielākam baudītāju skaitam. Cik strauji attīstās atkarība no valsts atbalsta un cik mokoši ir nokāpt no korķa, parāda gan nebeidzamā cīņa ar OIK, gan nespēja likvidēt mikrouzņēmumu nodokļu režīma izmantošanu prastai nodokļu optimizācijai.

«Akcīzes karš» ar Igauniju ir spilgta un viegli saprotama mācība. Mākslīgi lēts alus mūs bagātus nepadarīs. Paliks tikai paģiras.

Komentārs 140 zīmēs

Netipiska varas reakcija. Krievijas žurnālista Golunova aizturēšana 6. jūnijā izsauca piketus Maskavā un Rīgā. 11. jūnijā lietu pret viņu izbeidza.

Negrib nogrimt autoritārismā. Simtiem tūkstošu cilvēku izgāja Honkongas ielās pret ieceri ļaut iedzīvotājus tiesāt «lielajā» Ķīnā.

Prāgas pavasaris. Lielākajās demonstrācijās kopš komunisma krišanas Čehijā prasīja krāpšanā apvainotā premjera Babiša atkāpšanos.