Vizma. Kādas grāmatas piecdesmitgade • IR.lv

Vizma. Kādas grāmatas piecdesmitgade

Vāka makets. Mākslinieks Kārlis Vidiņš. 1968. gads. Latvijas Valsts arhīva krājums
Margita Gūtmane

«Reti, tomēr palaikam notiek tā, ka mākslinieka darbs un personības tēls kādā laikā, vietā un sabiedrībā pārkāpj mākslas (..) robežas un pārtop par ko tiešāku — sabiedrības attieksmju veidotāju un polarizētāju, kura ietekme pārsniedz parasto mākslas mīļotāja loku un grūti fiksējamā veidā, bet tādēļ ne mazāk iespaidīgi formē sabiedrisko domu. Tāds liktenis un loma 20. gs. 60.—80. gados bija Vizmas Belševicas dzejai, karstāko degpunktu sasniedzot ar Gadu gredzenu darbiem un turpinot gruzdēt un kvēlot arī pēc tam.» (Inta Čaklā.)

Ir grāmatas (un cilvēki), kas izmaina visu dzīvi. Vizmas Belševicas dzeja ne tikai formēja «sabiedrisko domu» Padomju Latvijā, tā ietekmēja arī manu dzīvi trimdā. 

Mēs bijām atēdušies trimdas «histērisko nacionālismu», kas ar gadiem bija kļuvis tukšāks, skaļāks un primitīvāks. Un te pēkšņi «jauns patriotisms», kas nāca no Padomju Latvijas! Vizmai Belševicai pārmeta «tautas zaimošanu» un «nacionālās pašcieņas trūkumu»? Tikai jāpārlasa Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām vai Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, lai visas tā laika jūtas, dusmas, spīts, ilgas un mīlestība vienā rāvienā atgrieztos. Ne Vizma zaimoja savu tautu — mēs paši to darījām un turpinām darīt vēl joprojām.

Sekoja klusums. Piespiedu klusums. Rīga klusēja? Klusēja. Un ne tikai Rīga. Klusēja trimda, bet pie pirmās izdevības atjaunotajā valstī ieņēma ministru posteņus: trimdas nacionāļi un šejienes komunisti, manuprāt, bija vienoti kādā grandiozā nodevībā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu