3 dzejoļi tuvākajiem 100
Mēs nezinām, kādēļ nespējam mīlēt ēnas tāpat kā tos, kas tās nomet. Pat olīvbirzs ēna var šķist bieza un lipīga, kamēr virs tās, taisni saulē, sudrabaini mirguļo aplaimotie zari un neaptverami rūgtās ogas. Ja reiz cilvēkiem bija drosme mēģināt ar tām kaut ko iesākt, varbūt tie, ļaudis, var saņemt spēkus un iemīlēt to, no kā bīstas? Nezinu. Šo dzejoli es izlasīju kādā no tām reizēm, kad cilvēks cilvēku bez liela iemesla uzcienā ar labāko dzeju, kas viņam pieejama paša vārdos. Atdzejojumā arīdzan. Zinu, ka Dens Dimiņš jau iestrādājies nākamajā tulkojumā (kamēr mēs vēl, pieļauju, lasām pagājušā gada darba augļus un ne tikai tos, palēnām, mācīdamies, strīdēdamies). Es pajautāšu, aizrakstīšu, kā tas nākas, ka daļa Federiko Garsijas Lorkas (Federico del Sagrado Corazón de Jesús García Lorca, 1898—1936) dzejas viņa rakstubalsī skan tā, it kā autors elpotu tepat blakus. Lai gan reiz man tā bija, ka Lorka bija blakus: pirmoreiz, saskaroties ar Lorkas dzeju Knuta Skujenieka atdzejojumā krājumā Kliedziens (1971), ar ko atsākās atdzejotāja pēclēģera dzīve un publikācijas. Tajā krājumā bija man (tolaik bērnam) pielīpošais dzejolis ar lūgumu «atstājiet balkonu vaļā». Izrādās, ir vēl dziesmas, kas nedzirdētas un gaidītas, un tādas, it kā vakar būtu piedzimušas, skan.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.