Viltus dilemma: koncertzāle vai mirstoši pacienti?

Ko jūs teiktu par ārstu, kurš cilvēkam ar slimu sirdi ierosinātu amputēt kājas — jo sirdij tā būs vieglāk? Par laimi, tādi šausmu filmu scenāriji nav jāpiedzīvo mūsu slimnīcās, bet diemžēl no šādām viltus izvēlēm nav pasargātas publiskas diskusijas par jūtīgiem jautājumiem.

Es nerakstītu šīs rindas, ja nebūtu izlasījusi Terēzes Gruntmanes rakstu “Paliatīvā aprūpe vai koncertzāle?” un tas manī neatstātu dziļu nemieru par to, kāpēc autore labus mērķus aizstāv, nepamatoti uzbrūkot citiem labiem mērķiem un pretnostatot tos kā savstarpēji izslēdzošus. Loģikā šo bieži pieļauto kļūdu sauc par viltus dilemmu jeb melnbalto domāšanu — mūs aicina izšķirties starp divām iespējām, lai gan patiesībā izvēļu loks ir daudz plašāks.

Tieši tāda viltus dilemma iebūvēta pieminētajā rakstā, kurā tiek pretnostatīta pilnīgi neapmierinošā paliatīvā aprūpe Latvijā ar it kā lekni finansēto kultūras nozari, īpaši piesaucot drīz valdības apspriešanai nododamo Rīgas akustiskās koncertzāles projektu — tās būvniecībai nepieciešamie 100 miljoni eiro tiks atrauti slimajiem un nekādi nemazinās Latvijas sabiedrības galveno problēmu, dziļo nevienlīdzību.

Skaidrs, ka nevienlīdzība ir milzīga bremze daudzu cilvēku personīgai izaugsmei un visas nācijas ilgtspējai. Tāpat nav šaubu, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā jau gadiem brauc greizās sliedēs — valsts naudas ir par maz un vienlaikus tās tērēšana ir ļoti necaurskatāma vai reizēm pilnīgi neefektīva, bet paralēli izaugusī maksas medicīna ir glābiņš tikai nelielai labi nodrošinātai sabiedrības daļai.

Taču nevienlīdzības un veselības aprūpes problēmu īstais cēlonis Latvijā noteikti nav pārāk dāsnais atbalsts kultūrai. Par to var rakstīt daudz plašāk, piesaukt vairāk skaitļu un piemēru, bet vēlos īsi iezīmēt divus galvenos iemeslus, kāpēc viltus dilemma Terēzes Gruntmanes rakstā ir tik bīstama.

Aiz tās paslēpjas īstie naudas izšķiedēji, rāmā nekaunībā turpinot savu rosību, kamēr inteliģenti cilvēki ieslīgst strīdā par to, vai klasisko mūziku labāk klausīties koncertzālē vai guļot uz nāves gultas.

Pirmkārt, nav nekāda pamata jaunās Rīgas koncertzāles atbalstītājus padarīt par paliatīvās aprūpes ienaidniekiem. Latvijā vajag cilvēka cienīgu smagi slimo pacientu aprūpi, protams! Bet tas nenozīmē, ka vienīgais kavēklis šīs aprūpes ieviešanai vai vienīgais finanšu avots šī mērķa sasniegšanai ir tie miljoni, kas nepieciešama koncertzālei vai Dziesmusvētku estrādei.

Šī nedēļa sākās ar Valsts kontroles un KNAB skaļu trauksmi, atklājot un izmeklējot vairāk nekā 20 miljonu eiro izsaimniekošanu Rīgas domē tikai dažu gadu laikā un tikai divos nodibinājumos — “Rīgas Tūrisma Attīstības birojs” un “Riga.lv”. Vienkāršam rīdziniekam būs grūti nosaukt kaut vienu konkrētu ieguvumu, ko šie milzīgie naudas tēriņi ir devuši.

Pirms dažiem mēnešiem žurnāls “Ir” vēstīja, ka vairāku gadu laikā 216 miljoni eiro ir iztērēti e-talonu sistēmas ieviesējam “Rīgas karte” — lūk, naudas avots pat divām koncertzālēm vai Dievs zina, cik vēža pacientu glābšanai.

Piemēru straume ir nebeidzama. “Rīgas satiksmes” transporta iepirkumu kukuļi, nanoūdens krāpšana, ūdeņraža trolejbusu un “Kapu tramvaja” dārgie sapņi, jaunais atkritumu saimniecības monopols… Un kur tad vēl ikdienišķa naudas izpumpēšana no pašvaldības uzņēmumiem, par milzīgām algām nolīgstot “Saskaņas” ielikteņus, kuri pēc tam dāsni ziedo partijai. Palūkosimies arī valsts līmenī — kaut vai uz skandalozāko trīsburtu savienojumu mūsu tūkstošgadē. Ekonomikas ministrijas analīze ļauj secināt, ka OIK shēmā mēs ik gadu pārmaksājam 216 miljonus eiro.

Kāpēc rūpēs par pacientu labklājību nepiesaukt šo naudas izšķiešanu nesamērīgi dārgiem vai pilnīgi bezjēdzīgiem mērķiem? Kāpēc divas labas lietas — veselību un kultūru — publiskajā telpā padarīt par asiņainiem konkurentiem, kamēr desmitiem un simtiem miljonu aizplūst nekaunīgās shēmās? Šī nauda palīdzētu ne tikai nedziedināmi slimajiem aiziet mierā, bet glābtu dzīvības tiem, kas tagad pie ārsta nonāk par vēlu. Un šī nauda lieti noderētu kultūras vērtību sargātājiem un jaunradītājiem, jo tieši tās dzīvi šajā skarbajā pasaulē dara jēdzīgu, īpašu un skaistu.

Otrkārt, ir naivi šausmināties par kultūras būvju milzīgajām izmaksām un ne ar zilbi nepieminēt šo sadārdzinājumu patieso iemeslu. Tas ir tieši tas pats, kā dēļ Latvijā ir tik dārgi celt slimnīcas, pirkt trolejbusus, remontēt tiltus vai taisīt ceļus.

Korupcija — šie deviņi burti izsaka īsto ļaunumu, pret kuru ir jācīnās iepirkumos jebkurā jomā. Ne jau pret skaistu koncertzāli, modernu slimnīcu, ērtu vilcienu vai gludu asfaltu mums ir jākaro, bet pret to, ka šīm labajām lietām paredzētā nauda tiek nozagta, lai daži uz visas sabiedrības reķina kļūtu vēl bagātāki, kamēr citi nevar atļauties ne koncerta biļeti, ne vizīti pie ārsta.

Dzīvē mums ik uz soļa jāizdara izvēles, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka skaidri saprotam tās un neiekrītam viltus dilemmu slazdā. Mēs Latvijā neesam tik nabagi, lai būtu jāizvēlas — dzīvot ar modernu koncertzāli vai mirt cilvēka cienīgā nāvē. Bet mēs arī neesam tik bagāti, lai ļautu sev nozagt simtiem miljonu un pat nepieminētu to kā ielas notekā iekritušu grasi.

 

Autore ir žurnāla “Ir” galvenā redaktore